Animalium

57.

- Saki taču kaut ko. - es tincinu. Ir pagājis kāds brīdis kopš es pastāstīju mūsu situāciju, bet puisis ir noslēdzies sevī un neizdveš ne vārdu. - Lūdzu, kaut ko. -
- Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti man ir slikti. - atskan klusi čuksti, bet tie ir drošāki un skaļāki, it kā viņa balss atgriezās.
- Atmiņu dēļ? - es jautāju.
- Atmiņas ir mana problēma, ar to es tikšu pats galā, tu nelien, labi? - viņš pagriežas un ieskatās man acīs.
- Tā nav tikai tava problēma, tā ir mūsu visu problēma, es zinu, ka atmiņas ir biedējošas, bet tās kaut kādā veidā ir saistītas ar mums visiem, tāpēc pat nedomā, ka es likšu tevi mierā. - es paaugstinu balsi. Tas ir negodīgi pret mani un pret mums visiem. - Tu pats visu laiku centies no manis dabūt visu. - es vel piebildu un piecēlos kājās.
- Tagad es saprotu, ka man nevajadzēja to darīt. - viņš klusām saka.
- Varbūt tu pareizi darīji, ka... Ka izprašņāji mani. Tas man pašai deva dažas atbildes. - es tā pat gribu zināt, ko viņš redzēja, kādas ir viņa atmiņas. - Tu man vari uzticēties, vienkārši pasaki. - es uzsmaidu viņam iedrošinošu smaidu. Bet viņa acīs es redzu ko savādi drūmu. Tās acis vairs neizstaro laipnību. Tāda sajūta, ka viņš ir izaudzis tajos sapņos un pieredzējis tik daudz.
- Ej prom. - viņš nosaka un atkal aizgriežas.
- Tu pats netiksi galā ar to. Tas ir par smagu tev. - es to nosaku un jau eju uz durvju pusi, kad atceros vel ko. - Tu te nežēlo sevi pārāk ilgi, tur ir bērni, kas cer uz tevi, nedomāju, ka tu gribi viņus pievilt. - kad pēdējais vārds izskan es steidzīgi izeju no istabas. Āzis tāds.
- Nu? - gaitenī mani sagaida sešas gaidošas acis.
- Nekā. - es pagrozu galvu. - Viņš nerunā ar mani.
- Labi, lai paliek, gan jau vēlāk pastāstīs. - Tors neizskatās neapmierināts, drīzāk atvieglots. Tas šķiet aizdomīgi, bet, lai paliek.
- Ko tagad darīsim? - Narcissa gaidoši skatās uz mani.
- Gaidam jaunus pārsteigumus. - es nogrozu galvu un ieeju blakus istabā. Trijotne man seko.
- Tu taisies gaidīt kastes? - Narcissa jautā.
- Ko gan citu, tie ir vienīgie salmiņi, kuriem ķerties klāt. - es apsēžos uz galda. Šajā telpā noglabājas divas melnas kastes. Vienā stāv naži, otrā - pistole. Ko gan mums gaidīt tālāk. Kādi ieroči mūs vel pārsteigs.
- Kas šodien dežūrē? - Tors jautā, skatoties kaut kur man aiz muguras. Es sekoju viņa skatienam un ieraugu baltu lapu, uz kuras ir uzskricelēti vārdi.
- Narcissa, Dandelions un Rovana. - es knapi izburtoju vārdus. Tie liekas tik savādi.
- Es? - Narcissa pārsteigta iesaucas.
- Aha, veiksmi. - es paraustu ar pleciem. - Savāc savus kolēģus un sāc jau tagad. - brīnumainā kārtā man nebija jāatkārto divreiz. Viņa paklausa uzreiz un iziet laukā.
- Un ko tu tagad darīsi? - Tors apsēžas dīvānā. Kastanessa visu šo laiku mēmi stāv, uz brīdi es pat aizmirsu par viņas eksistenci.
- Gaidīšu? - tas drīzāk izskan kā jautājums, jo es tiešām nezinu, ko vel te darīt. - Ko vel man darīt?
- Tik tiešām. - viņš piekrītoši pamāj ar galvu.
- Ness, aizej pie Kjū. Kādam viņš ir jāpieskata. - es pievēršos meitenei. Viņa jau visu šo laiku tur bija, domāju viņai puisis patīk.
- Kāpēc es? - viņa neapmierināti iesaucas. Tas mani pārsteidz.
- Tu tur visu laiku sēdēji. - es skaidroju.
- Man jau nebija izvēles. Es labprāt visu to laiku būtu kaut kur citur. Tu domā ir patīkami sēdēt pie komā krituša cilvēka, kurš vel kaut ko pa miegam runā? Un tagad, kad viņš ir neparedzams, es netaisos tur vairs atrasties! - meitene uzkliedz man virsū un izskrien laukā, aizcērtot durvis ar blīkšķi.
- Kas tas bija? - es nesaprotoši paskatījos uz Toru. Par atbildi viņš tikai parausta ar pleciem, pats pārsteigts par meitenes reakciju.