Animalium

71.

Mans skatiens ir pievērsts griestiem. Visi ir nomierinājušies un dara, ko nu kurš. Citi aplūko dīvaino istabu, citi apspriežas ārpus tās un neriskē nākt iekšā. Man, godīgi sakot, ir vienalga, kā katrs uztver šo telpu. Es uzskatu, ka tā ir gan slikta, gan laba zīme vienlaikus. Kāpēc slikta?
Jo tu esi stulba.
Slikta, jo tas nozīmē, ka mūs novēro kā laboratorijas žurkas. Katra mūsu darbība bija paredzēta. Reāli skatoties uz situāciju - mēs netiksim laukā, mēs neizdzīvosim. Es jau vairāk nezinu, ko var izdomāt, lai Viņi būtu pārsteigti un lai viņi uz brīdi zaudētu kontroli. Balss galvā neuzlabo situāciju. Tā tikai traucē koncentrēties un ir kārtējā problēma, ko vajadzētu nokārtot.
Es vispārībā visu dzirdu!
Kāpēc laba? Jo tagad mēs būsim vairāk līdzīgi cilvēkiem. Ēdīsim, dirsīsim un gulēsim kā īsti cilvēki. To taču cilvēki dara?
Tomēr laikam šī telpa nesīs vairāk ļaunuma nekā labuma. Mani arī neliek mierā tā sieviete, viņa liekas pazīstama, un tie pēdējie vārdi...
- Glorij, tu zini, kā spēlēt šito? - pie manis pienāca kaut kādi puiši. Kaut arī te ir palicis diezgan maz bērnu, un es jau varētu iegaumēt visu vārdus, es to nedaru, jo tāpat visi nomirs, priekš kam iegaumēt miroņu vārdus?
Tieši tā, nav vajadzības.
- Atšujies. - es īgni nobubinu.
- Paskaties, mēs atradām kaut kādas sarkanas pannas un maziņu bumbiņu. - puisis man māj gar acīm ar kaut kādu sarkanu koka štruntu, kurš tiešām līdzinās mazai pannai.
Tās ir galda tenisa raketes. Idioti.
- Tās ir galda tenisa raketes. - es izrauju vienu no puiša rokas. Rakete tiešām ir no koka, bet pāri tās galviņai ir pārklāta sarkana gumija.
- Un ar to ir jāspēlē... - es apsēžos. - Iedod bumbiņu. - es, neskatoties uz puišiem, pastiepju roku.
- Aha, kā tad. Mēs atradām. - puisis tā vietā, lai atdotu man bumbiņu, viņš centās atņemt man raketi, bet es to turēju pietiekami cieši, un, par laimi, es laicīgi noreaģēju un neļāvu to atņemt.
- Tu pats mani patraucēji. - es paskatījos uz viņu ar iznīcinošu skatienu.
- Labi, labi. Ņem. - viņš nobola acis un iemet man otru raketi un bumbiņu. - Aizrijies.. - viņš vēl klusām nomurmina.
Tādu attieksmi pret sevi nedrīkst ciest.
- Stavēt! - es pielecu stāvus, turot visus piederumus. - Uzspēlē ar mani, tad būsi galvenai. - es izaicinoši nosaku. Šie vārdi pievērš viņa uzmanību un ne tikai viņa.
- Nu, ja tu uzstāj. - puiša acis iemirdzas, tajās ir saskatāms azarts. Viņš pienāk man klāt un pasniedz man roku.
- Man ir divi nosacījumi. - es pasniedzu viņam vienu raketi.
- Kādi? - viņš drusku samulsis satver iedoto priekšmetu.
- Pirmā spēle būs izmēģinājums. Neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs. - es nosaku, viņš samiedz acis un kādu brīdi apdomājas.
- Labi. - galu galā viņš vienkārši piekrīt. - Un otrs nosacījums?
- Mēs spēlēsim trīs reizes līdz astoņiem punktiem, bet starpā ir jābūt vismaz diviem punktiem. - es izteicu otro noteikumu.
- Kā to saprast? - viņš sarauj pieri.
- Es domāju, ka tu esi gudrāks. - es smagi nopūšos - Piemēram, ja tev būs septiņi punkti, bet man astoņi, tad spēlēsim līdz deviņiem punktiem, ja man būs deviņi, bet tev desmit - tad līdz vienpadsmit. - es mierīgi paskaidroju. - Skaidrs?
- Labi. - puisis pamāj ar galvu un dodas pie tumši zaļā galda ar sietu pa vidu.
- Īstenībā, tas ir diezgan saprātīgi. - es dzirdu kādu čukstam. Mūsu saruna pievērsa daudzu bērnu uzmanību.
Es apstājos vienā galda pusē, bet puisis otrā. Tā kā pie manis bija bumbiņa, es uzsāku spēli.
Mēs noteikti uzvarēsim. Ķermenis taču nevarēja aizmirst treniņus?