Animalium

43. Bezjēdzīgs laiks

Iet laiks, es sēžu pie galda un bezjēdzīgi lūkojos uz nažiem, ik pa laikam mans skatiens aizklīst līdz kastei. Manas domas cenšas apstrādāt visus iespējamos variantus, bet jo ilgāk es par to domāju, jo briesmīgāk es sāku justies.
- Glo, beidz! - Nesa jau nez kuro reizi iesaucas, kad es izstāstu kārtējo teoriju. - Tu to nevari zināt. - Meitene ir palikusi vāja un bezspēcīga. Viņa sēž uz Ekjusa gultas, pie viņa kājām.
- Es tikai dalos ar savām domām. - es attaisnojos.
- Bet Tavas domas ir tik... briesmīgas... - viņa knibinās gar sava apģērba malu.
Es zinu, ka manas domas ir briesmīgas, bet es tur neko nevaru padarīt. Es vairs nespēju sēdēt šajā telpā ar šiem priekšmetiem. Tie spiež manas smadzenes. Un man ir jāpaziņo arī citiem par skaitli kastē. Jā, es joprojām to neesmu izdarījusi, jo biju pārāk aizņemta ar Nesas biedēšanu.
Es pieceļos no krēsla, uz kura visu šo laiku sēdēju.
- Es apraudzīšu zāli. - es paziņoju meitenei, kad jau esmu atvērusi durvis un stāvu gaitenī. Nez kāpēc gaitenī vienmēr ir svaigāks gaiss. Te ir arī vēsāk. Es lēnām eju uz zāles pusi. Viss apkārt ir kluss un mierīgs. Ik pa laikam var dzirdēt manus soļus. Bet es sadzirdu arī kādus svešus soļus un apstājos.
- Glo! - no pagrieziena izskrien pārsteigts Riks. - Ko tu te dari? - viņš aizdomīgi nopēta mani.
- Es eju uz zāli, man ir ko pastāstīt. - es saglabāju mierīgu balsi un ignorēju puiša aizdomas.
- Aa. Un es tieši gāju pie tevis. - puisis neveikli pakasa pakausi.
- Kaut kas notika? - es jautāju.
- Jā mums ir zaudējumi. - viņš stāsta un mēs uzsākam ceļu uz zāli.
- Cik? - es bezkaislīgi jautāju. Es zināju, ka arī šodien kāds nomirs. Tas bija paredzami.
- Jau divi. Bet man liekas, ka tas nav uz šodienu viss. - puisis atklāj savas aizdomas.
- Varētu būt. - es domīgi atsaku. - Cik mēs tagad esam palikuši?
- Ko? - puisis drusku samulsis jautāja.
- Cik bērnu vel ir? Dzīvi bērni. Nu...skaits. - es skaidroju.
- Aa, tas.. Ja divi ir miruši tad laikam 54, ja ieskaita Kjū un pārējos, kas ir tajā telpā. - puisis nobeidz ar skaļu nopūtu.
- Pavisam drusku vairāk par pusi. - es secinu.
- A ko tu atradi. - puisis jautā, kad mēs tikām līdz zālei. Viņš atver man durvis, un mēs ieejam iekšā.
Bērni ir sagrupējušies trīs grupiņās. Visu skatieni pievērsās mums. Uzreiz daži pieleca kājās un skrēja, un uzdeva dažādus jautājumus.
- Pagaidiet! Es tulīt atbildēšu uz visiem jautājumiem, bet nevaru apsolīt, ka man ir atbildes uz visiem jautājumiem. - es cenšos apklusināt bērnus, bet viņi neapklust. Es pēkšņi jūtos tik vāja. Kad troksnis sāk mani žņaugt, es žēlīgi skatos uz Riku un tad uz Narcissu, kas paspēja nostāties man blakus.
- Apklustiet taču vienreiz! - viņa nobļaujas pa visu telpu. - Kā jūs gribat saņemt atbildes, ja visi vienlaikus bļaustaties? - tad meitene pārsteidz mani. Es pat nedomāju, ka viņas smadzenes var izdomāt kaut ko sakarīgu. Bet bērni apklust. Paliek vien neskaidri čuksti.
Es pateicīgi uzsmaidu meitenei un dodos pakaļ krēslam, kas brīnumainā kārtā joprojām atrodas šajā telpā. Daži bērni man nepacietīgi sekoja, bet visi pārējie sekoja man ar skatienu.
Es kavēju laiku, speciāli. No sākuma es lēnām aizgāju līdz krēslam, tad pacēlu to un nesu, apmēram, uz zāles vidu. Sekotāji sāka izteikt savas pretenzijas skaļāk, bet es tās ignorēju.
Kad krēsls bija nolikts, es apsēdos uz tā un sakrustoju kājas. Pārējie, sapratuši mājienu, apsēdās man pretī, daži stāvēja.
- Nu, kādi ir jūsu jautājumi? - es vienaldzīgi jautāja.
Tagad man būs jāsēž te un jākavē laiks ar šiem idiotiem...