Animalium

33. Mistiskā pazušana

Puisis lēnām iznāk laukā no cilvēku pūļa un apsēžas man blakus. Tors.
- Sveiks, draugs! Varbūt Tu pastāstīsi, kas tas par teātri, ko viņa spēlē. Varbūt "Romeo un džuljeta" vai "Gamlets". - puisis kliedza dīvainus vārdus.
- Kas ir "Gamlets"? - es jautāju.
- Nezinu, vienkārši izkliedzu pirmo, kas pagadījās. - teikuma sākums bija dusmīgs, bet beigās puisis noklusināja. Viņš sāka apdomāties.
- Lūk tā notiek ar mani visu laiku. Es kaut ko atceros, bet bieži vien nezinu no kurienes un kā. Tagad Tev ir jāsaprot mani. - es uzrunāju puisi.
- Nē, es nedrīkstu jukt prātā. Tas ir neprāts. Ko Tu izdarīji ar mani? Mana galva tūlīt sprāgs. - puisis nokrīt uz ceļiem un saķer galvu.
- Pirmās atmiņas ir vissāpīgākās - es pasaku. - Viņš ir kaut kur jānogulda. - es vel piebildu.
- Kas notiek? - Riks jautā, bet Ekjus tikai ar platu smaidu vēro visu notiekošo. Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Varbūt zinu atbildi, varbūt nē. Šeit es neesmu pārliecināta.
- Viņam nāk atpakaļ atmiņas. - no apļa atskan cita balss, kas apstiprina manus minējumus.
- Atmiņas? - Riks pārjautā.
- Man nesen arī bija dīvainas lēkmes. Sāpēja galva, ģīboņi. Tad es sēdēju savā istabā un negribēju rādīties. Tad man atgriezās dažas nepārāk skaidras, bet atmiņas. Viņam arī tādas tagad parādās. - Lupusa stāsta. Diemžēl ar mani tas notiek visu laiku, bet viņai tikai kādu laiku.
- Un ko Tu atceries? - Riks jautāja.
- Tas ir tikai gabaliņš, un to pašu es knapi atceros. - Lupusa vilcinājās ar atbildi.
- Tur bija tumšas augstas ēkas. Viss bija drūms, un bija daudz bērnu? - es minēju.
- Jā, kaut kas līdzīgs. - Lupusa piekrītoši pamāja.
- Tu arī redzēji? - Riks jautāja man, vai Lupusai, es īsti nesapratu.
- Jā. - mēs vienlaikus atbildējām.
- Tā, labi. - Riks bija apstulbis. Viņš uzmeta skatienu Ekjusam, kas nevainīgi gulēja uz zemes. - Viņš to pašu redzēs? - viņš jautāja.
- Iespējams. - es atbildēju.
- EU čaļi... - aplī atskanēja apdullis sauciens. Tad atskanēja kritiens man aiz muguras. Es pagriezos un tur bija nokritis kāds puisis četrāpus. Viņš skatījās uz mani ar izmisušu skatienu. Es atcerējos to meiteni. Viņas seju. Viņas vārdus. Viņas smaidu. Puiša seja kļuva bāla un viņš nokrita. Viņa krūtis joprojām cilājās. Tad sāka rimties, līdz puisis gulēja nekustīgi.
Es biju spējīga tikai nekustīgi sēdēt un skatīties uz nekustīgo ķermeni. Pārēji bija atkāpušies vairākus soļus. Neviens nekustējās.
- Viņš ir miris? - kāds čukstēja.
- Vai šodien mirs vel kāds? - citur atskanēja cits čuksts.
Tad pēkšņi kaut kas sāka rūkt un no augšas parādījās spīles un truba. Spīles sagrāba puiša rokas un pacēla viņu vertikāli, dažas pēdas virs mūsu galvām. Savukārt truba iesūca puiša ķermeni. Viss notika tik ātri, ka es pat, liekas nereizi nenomirkšķināju acis. Truba pazuda kā nebijusi.
Dievs vien zin kur viņš tagad nonāks. Visiem bija šoks un neviens nevarēja aptvert notiekošo.
- Vai kaut kas tamlīdzīgs jau bija noticis. - kad biju atguvusies no šoka stāvokļa es jautāju.
- Viņi pazuda savādāk. Zem viņiem parādījās caurums un viņi tajā iekrita. - kāds teica, es pat nespēju atpazīt balss īpašnieku.