Animalium

68.

- Glorij? Tev viss labi? - Kjū pieskaras manam plecam.
- Jā, viss ir lieliski! - es dusmīgi atbildu un izvairos no viņa pieskāriena.
Man ir jānomierinās. Vajag nomierināties.
Noskaiti līdz 10, varbūt palīdzēs.
Paklusē. Vispār tu esi vainīga.
Cik var atkārtot? Es esmu tu. Tu esi es. Ahahah
- Mums ir jāatrod tas otrs cilvēks, pēc tam tiksim galā ar visu pārējo. - es nopūšos.
- Kā teiksi... - Kjū turpina mani vērot.
Tātad istabā vēl ir Riks, Tors, Narcissa, Nesa, Rovana un...
- Vulp? - es pamanu rudus matus paslēpušos tālākajā istabas stūrī. - Tu arī esi te?
Mmm ļoti interesanti... Mha
- Mani atrada, arestēja un piespieda sadarboties. - viņš pienāk pie galda un pārvelk ar pirkstu pār kasti, nobeidzot mazo izrādi ar savu smaidu.
- Nu tad sadarbojies. Stāsti, kas tev ir zināms. - uz īsu brīdi es zaudēju kontroli pār savu ķermeni.
Tu! Beidz kontrlēt. Šitas ir mans ķermenis, tagad!
Nu piedod, man bija tas jāizdara. Man vajag vēl daudz, ko pateikt.
- Kas man ir zināms? - puisis mani vērīgi nopēta. - Es te esmu kopā ar jums, ko gan es varētu jums pastāstīt jaunu? - viņš nevainīgi nosaka un pasmaida nevainīgu smaidu, kurš pāraug ierastajā smīnā.
Tālāk vairs nav vajadzības pēc dialogiem. Visi klātesošie lēnām sāk izmēģināt otro rokturi. Nav jau daudz variantu, tāpēc drīzumā tiek piemeklēta pareizā roka un kaste atveras. Zaļo kasti varu atvērt es un Ekjus. Tas laikam būtu jāiegaumē. Melnās kastes varu atvērt tikai es, zilo kasti varu atvērt es un Vulps.
No kastes izveļas balts dūmu mutulis un lēnām izgaist. Mēs visi sastinguši stāvam un ieklausāmies. Viss ir kluss. Un pēc ilgākas malā stāvēšanas nekas nelec laukā no kastes. Tādēļ mēs visi pienākam tuvāk kastei un ieskatāmies tur iekšā. Tur ir liela kartona kaste, kas aizsedz visu iekšieni. Uz kastes ir uzrakstīts ar lieliem, skaistiem burtiem "Pizza".
- Ko? - man izsprūk.
- Pica - Vulps klusām nočukst. Viņš izskatās mierīgs.
- Kas tas ir? - es nedroši jautāju.
- Atvērsi - redzēsi. - Vulps iesmejas.
Vinš zin, kas tas ir. Un tu arī zini, dārgumiņ. Siekalas jau sateka?
- Es jautāju tev, jo izskatās, ka tu zini, kas tas ir. - es dusmīgi atcērtu. Man sāk apnikt šis teātris. Viņš visu laiku melo, es to viankārši jūtu.
Tieši tā! Precīzi mērķī! 10 balles!
- Tas labi smaržo, tas labi garšo... Kas tas ir? - Vulps nobola acis.
- Ēdiens. - Riks atbild.
- Precīzi, gudriniek! - Vulps piemiedz ar aci puisism.
Es sakožu zobus un izceļu kasti. Zem tās ir vēl viena tāda pati.
- Vajag dabūt ārā visas šitās kastes. - es nosaku.
- Pats par sevi, bet no sākuma atver šito paku. - Vulps pasmaida viltīgu smīnu.
Ja jau es izvilku šo kasti, tad laikam man tā arī ir jāver vaļā. Es noriju siekalas un atveru uzmanīgi kasti. Tur ir apaļa pankūka ar desu, sieru, tomātiem, kečupu un iespējams vel kaut ko. To laikam arī sauc par picu.
Stulba esi? Tu tādu vispārība esi ēdusi tonnām!
Pica...
Tad telpā iebrāžas ar lielu ātrumu kāds, pat nepieklauvējot.
- Eu, ļaudis, jums tas ir jāredz! - Ova pārbiedēti iesaucas. - Tas ir kaut kas... - meitene izskatās gan pārbiedēta, gan sajūsmināta, gan satraukta. Visas emocijas ir pārvērtušās lielā kamola.
Kas tad atkal? Vai tad nedos mierīgi paēst cilvēkiem.
Meitene paskatās mums aiz muguras un gandrīz nokrīt ģībonī.
- Labi, ejam uz zāli. - es aiztaisu kārbu ciet un novietoju atpakaļ lielajā kastē.
Mēs visi draudzīgi izsoļojam laukā.
- Es palikšu te, pieskatīšu, lai neviens neienāk. - Ekjus paliek pēdējais.
Es vien piekrītoši pamāju ar galvu.
Viņš taču aprīs visu picu!
Balss manā galvā nekādi neliekas mierā. Citreiz vienkārši ciest nevaru. Bet tā mēdz dot arī kādu gudru padomu...
Es tevi arī mīlu!