Animalium

72.

Es uzmetu bumbiņu un atsitu to. Puisis veikli atsita manu metienu un guva pirmo punktu.
- Hehe, ja tā ies arī turpmāk, es uzvarēšu! - viņš augstprātīgi iekliedzās.
- Nu gan tu esi augstās domās par sevi. - es pasmaidu un paņemu bumbiņu, kura bija nokritusi uz zemes. - Pirmais punkts nav visa spēle. Atceries to. -
Seko vēl piespēles un atsitieni. Mana roka iesildījās, un es centos nepalaist garām nevienu bumbiņu, bet rezultāts izmēģinājuma spēlei bija puiša labā. Viņš uzvarēja mani.
- 8:5! Es uzvarēju! - puisis iesaucās. Apkārt atskanēja gaviles, bet es paliku stāvam un smaidām, vērojot puiša prieku. Manī nevārās dusmas, es esmu mierīga. Kāpēc tā? Es pati nezinu. Bet jebkurā gadījumā turpmākās spēles man ir jāuzvar.
- Sākam pirmo spēli. - kad visi drusku norimās, es iesaucos.
- Pirmo spēli? Es taču uzvarēju. - viņš izlikās nesaprotam manus vārdus.
- Mēs sarunājām, ka pirmā spēle ir izmēģinājums, vai arī tu neievēro noteikumus, kuriem pats piekriti? - es ziņkārīgi viņu pētīju. Puisim ir brūni mati un tumšas acis. Āda ir salīdzinoši bāla. Acis ieskauj kuplas skropstas. Ir jāatzīst viņš ir izskatīgs.
Beidz skatīties uz viņu, labāk pievērsies spēlei! Tu jau tā zaudēji izmēģinājumu!
Paklusē, viss tiek kontrolēts.
- Jā, es atceros. - no puiša sejas pazūd uzvaras smaids. Viņš paliek nopietns. - Sākam pirmo spēli. Es sākšu.
- Labi. - es pametu viņam balto bumbiņu. Viņš to veikli saķer un sāk spēlēt.
Pirmie sitieni ir diezgan vāji, bet tad spēle paātrinās. Ap mums valda saspringums, mūs novēro vairāki desmiti acupāru.
Pirmais metiens garām, otrais garām.
Saņemies vista tāda! No kurienes tev rokas aug?
Es vien mierīgi pasmaidu. Mans pretinieks ir diezgan stiprs, bet viņam ir savi vājumi. Pirmais sitiens vienmēr ir vājš, bet turpmākie daudz stiprāki. Pats viņš nevar atsist stiprus sitienus. Pirmās partijas rezultāts 7:4 puiša labā. Es zinu, ka vēl varu uzvarēt, bet es ļauju viņam uzvarēt, nākošā partija būs mana.
- Tu taču netaisies jau padoties? - puisis zobgalīgi iesmejas, kad es zaudēju vēl vienu punktu. Šī ir viņa partija.
Kā tu varēji zaudēt tam vārgulim?! Tu galīgi stulba esi? DIVAS partijas! DIVAS!
Aizveries...
Es pārņemu kontroli! Man vienalga, ko tu tur domā, ES UZVARĒŠU!
Pagaidi... Viss tiek kontrolēts.
- Zaudētājs padod. - es pasmaidu.
- Tas neko nemainīs. - viņš jau ir atslābis. Visi gavilē. Vai tiešām viņi grib, lai tāds pajoliņš viņus ved? Vai tiešām viņi domā, ka es zaudēšu?
Es uzmetu bumbiņu un jau gūstu pirmo punktu, viņš pat nepaspēja noreaģēt. Viņš satraukti iesmejas.
- Labs metiens. -
Pretinieks padod man bumbiņu, un es metu vēl reiz. Šoreiz stūrī, savukārt viņš bija gaidījis citādāku piespēli. Puisis sakož zobus. Šoreiz viņš piespēlē. Kā bija gaidīts, piespēle ir vāja, es to veikli atsitu un iegūstu jau trešo punktu pēc kārtas.
- Kas tad notika? Mēli noriji? - visu iepriekšējo spēli viņš zviedza par katru manis zaudēto punktu, šoreiz ir mana kārta smieties. Puisis par atbildi drūmi uz mani paskatās.
Ir vēl viens metiens no viņa puses, to es arī atsitu, brīnumainā kārtā viņš atsit manu sitienu. Tas mani uz brīdi samulsina, bet es atsitu, un es gūstu vēl vienu punktu.
- Nolāpīts! - viņš ar dūrēm iebelž nabaga galdam.
- Tu saņemies... - kāds paspiež puiša plecu, bet viņš to aizkaitināti nomet.
- Mana kārta. - es pastiepju roku pēc baltās bumbiņas. - 0:4, kur pazuda tavs azarts, tieksme uzvarēt? - es zobojos.
- Paklusē. - puisis ar sakostiem zobiem iemet man ar bumbiņu. Es to veikli noķeru.
- Tu gandrīz man acī trāpiji, uzmanīgāk! - es tēlotā izbīlī pieskaros tai vietai, kur būtu jābūt sirdij.
- Sāc spēlēt. - viņš aizkaitināti nosaka un saspiež raketi stiprāk.
Tad seko vairākas piespēles, kuras gan viņš, gan es atsitu, līdz viņš aizsit par stipru, bumbiņa ielido autā.
- 0:5. - kāds domīgi iesaucas. - Tev ir jāsaņemas vecīt, lai nezaudētu sausajā. - pēc balss izklausās pēc meitenes. Bet mans pretinieks noignorē komentāru.
Es sāku vēlreiz. Pusis atsit. Es atsitu. Izskatās, ka puisis nolēma nomierināties, jo vairs neseko stiprie sitieni. Savukārt es atsitu viņa vājos sitienu no visa spēka. Diemžēl šoreiz es pārcentos un trāpiju autā.
- Yaaaaa! - vairāki saucieni un applausi atskanēja. Es vien pasmaidu.
Tu nedrīksti vairs kļūdīties.
Šoreiz puisis sāk spēli. Es no pirmā sitiena iegūstu vēl vienu punktu.
Tad pēkšņi pār visu telpu atskan skaļas sirēnas. No nekurienes pārādās sarkanas gaismas, un atskan balss:
"Jūs ielīdāt, kur nevajadzēja, tagad jums atliek tikai divas dienas! Labāk vajadzēja pieskatīt savus šuneļus!"
Pēc šiem vārdiem telpa paliek tumša, telpā ieplūst gāze, es jūtu kā mans ķermenis paliek vājš, un es nokrītu zemē. Pēdējais, ko sadzirdu, ir ķermeņu smagie atsitieni pret grīdu. Mani nomierina doma, ka tā nebiju es, kas iekūlās ķezā.