Animalium

22. Jauna vīzija

Meitene bija nokritusi no sākuma uz ceļiem, tad viņa nokrita uz rokām un pārvēlās uz sānu. Kaut kas bija savādāk kā puisim.
Es piesteidzos viņai klāt un nometos blakus. Ar šo meiteni es paspēju iepazīties. Viņa bija vienmēr jautra un, liekas, viņas seju nekad nepameta labvēlīgs smaids, līdz šim. Viņa bija no Sensum apļa.
Tagad meitene kļuva ar katru sekundi ar vien bālāka un bālāka. Viņas acis klejoja visur un reizē nekur. Viņas skaistās zilās acis palika tukšas un neredzīgas. Plaušas tvēra pēc gaisa. Viņas ķermenis kratījās drebuļos.
Es gribēju viņai pieskarties pie vaiga, bet viņas roka pēkšņi saķēra mani tik stingri, ka mana roka nepatīkami iesmeldzās.
- Tas ir labi... - meitene klusām izspieda. Viņas āda kļuva pelēcīga, lūpas kļuva bālas. Vienā mirklī meitenes acis bija šausmu pilnas un tad viņa pasmaidīja, pēdējo reizi. Viņa pat nomira smaidot...
Ar otru roku es centos aizstiepties līdz kaklam, lai pataustītu pulsu. Mana roka drausmīgi trīcēja.  To pat nevar nosaukt par parastu trīcēšanu, tā raustījās un savaldīt nebija iespējams. Bet es izdarīju, to ko biju iecerējusi.
Viņai nebija pulsa. Viņa ir mirusi. Viņa smaidīja mirstot. Viņai viss ir labāk par mums.
Kāpēc es tā domāju? Jo viņa man to pateica.
- Glorij! Glo! - es dzirdēju savu vārdu visur un nekur. Mana galva nepatīkami iesmeldzās. Šīs sāpes es pazīstu, tās sen nav bijušas, bet tās atkal ir parādījušas, interesanti ko tās vēstīs šoreiz..
- Tagad viss krasi mainīsies! - es kliedzu ne savā balsī. - Tagad mēs ņemsim vairāk! - es izkliedzu un tad viss pazuda tumsā.
Pagāja ilgs laiks, vai arī nē, nezinu. Bet pēc laika es jau biju atvērusi acis un vienkārši skatījos taisni dzelžainajos griestos.
Kāpēc tumsa nevarēja paņemt atmiņas? Kāpēc man vajadzēja tur līzt? Es sevi ienīstu...
- Glo? - mani kāds sauca -protams tas ir Ekjus, kurš gan cits? - Glorij... - viņa balsī varēja sajust sāpes.
Es aizvēru acis un jutu kaut ko karstu slīdam gar vaigiem? Ūdens? Es noslauku ar roku dīvainās ūdens lāses un pagriezu galvu pret puisi.
Nezinu vai tas ir labi, vai slikti, bet te bija arī Riks, Narcissa un Tors, visi vadoņi.
- Celies augšā, žigli! Un nespied ārā asaras, tevi neviens nepažēlos, tagad visi zin kas Tu esi! - Narcissa to izspļāva tik gardā tonī. Kāpēc es viņai tik ļoti nepatīku?
- Un kas es esmu? - es lēnām piecēlos sēdus gultā un atspiedos pret sienu, ar skatu pret visiem vadoņiem.
- Tu esi sīka m... - Narcissa gribēja izkliegt kādu aizvainojumu, bet Lariks paspēja viņu pārtraukt.
- Spiedze... Sīka spiedze. - viņš laboja meiteni, bet puiša balss, lai arī izklausījās draudīga, dusmīga, es labāk paciestu nāvessodu no viņa rokas, nekā no tās... Vadones.
- Spiedze... - es atbalsoju. - Un ko jūs darīsiet. - es biju nogurusi no šīs sarunas, šīs dzīves, šī visa trakonama.
- Tev tiks iedota apsardze, visu laiku. - Auktors beidzot iesaistījās sarunā. Viņš nebija dusmīgs, vairāk apbēdināts.
- Kas mani apsargās? - es turpināju taujāt.
- Visdrīzāk kāds no Tava apļa, vai viens no mums. - viņš aizgriežas, lai neskatīties uz mani un robotiskā balss man grieza dvēseli. Vai man tāda vispār ir?
- Cik ilgi es gulēju? - es čukstus jautāju. Bet tas bija pietiekami skaļi, lai vismaz viens no viņiem sadzirdētu.
- Es būšu pirmais, kas tevi pieskatīs. - Ekjus pieteicās un pagāja dažus soļus uz priekšu.
- Es gribēju. - Narcissa protestēja. Man atlika tikai vienaldzīgi skatīties uz visu kompāniju un cerēt, ka Narcisas kvēlākais sapnis nepiepildīsies. Lai arī kurš, bet ne Narcissa, labāk tad pavadīt laiku ar vienaldzīgo Centu vai pat Lupusu... Vulpu... Interesanti kur viņš ir tagad? Viņš mani ienīst? Kas notiek ar Ovu?
Man vajag kādu, ko varētu samīļot. Precīzāk, lai kāds mani samīļotu.
Es sajūtu siltu roku pieskaramies pie mana vaiga un noslauka šķidrumu no maniem vaigiem. Vai to Narcissa nosauca par asarām?
Es nofokusēju skatienu un ieraudzīju Riku.