Animalium

16. Pārdomas

Es pamostos no stipra sitiena pa vaigu. Pļauka? Kāpēc?
Es saviebju seju un lēnām paveru vienu aci. Tad atveru arī otru. Priekšā stāv nepatīkams tēls. Lupusa.
- Es taču teicu, ka viņai ir kārtīgi jāiekrauj, lai viņa pamostos. - meitene riebumā saviebās.
- Tev viss labi? - puisis, kas stāvēja blakus Lupusai uztraukti vaicāja.
- Pietiekami. - mani izbrīnīja mana balss, tā bija sausa un rupja. Es noklepojos pāris reizes. - Es varu dabūt ūdeni? - bija jau drusku labāk, bet man vajag saslapināt rīkli.
- Protams. - Ekjus pasmaidīja. - Lup, esi tik jauka un atnes ūdeni. - puisis laipni pasmaidīja, bet tā bija pavēle.
- Cik ilgi es nogulēju? - es ar grūtībām runāju.
- Ilgi, pietiekami ilgi. - puisis rūgti noteica. Es piecēlos sēdus.
- Kur es esmu? - es jautāju, kad sapratu, ka šī telpa man ir nepazīstama. Te visas sienas, griesti, pat grīda bija balti. Šeit bija koka galds un skapis.
- Viena no gaiteņu istabām. - puisis skaidro.
- Kāpēc neesmu savā istabā? - es atkal jautāju, neskatoties uz to, ka man drausmīgi slāpst.
- Tur nav droši. - puisis runā īsi un konkrēti, it kā izvairoties no garām pārrunām.
Man vel ir kaudze ar jautājumiem, bet es redzu, ka viņš negrib runāt ar mani, tāpēc es arī neuzbāžos.
Viņš apsēžas gultas galā un pēta vienkrāsaino grīdu. Viņam ir nepatīkami te atrasties, bet viņš turpina sēdēt.
- Tu vari iet. - es nopūšos un rūgti saku.
- Kāpēc? - viņš pagriež galvu uz manu pusi.
- Tu negribi te atrasties, es Tev esmu nepatīkama. - es klusu saku, tas nav tādēļ, ka man ir bail to teikt, bet gan tāpēc, ka man ir grūti runāt.
- Kāpēc tā domā? - viņš sarauc uzacis un novēršas no manis.
- Es neesmu stulba. - es no pēdējiem spēkiem cenšos izdvest.
- Beidz gvelzt muļķības! Un vipār, pataupi balss saites. - viņš ar nelielu dusmu pieskaņu saka un pieceļas kājās.
Es pievilku kājas sev cieši klāt un apķēru tās. Tas ir bēdīgi.
Es sāku rakņāties prātā. Man uzausa atmiņas par to, kas notika īsi pirms es noģību. Vulps. Skūpsts. Gaitenis. Ekjus. Es samiedzu acis. Kāds bija iemesls manai ģībšanai?
Kauns par to?
Vai arī tas ir kaut kas nopietnāks?
Pēc ļoti ilga laika istabā mierīgā, lēnā solītī iesoļo Lupusa ar glāzi ūdens.
Viņa man to pasniedz ar tādu riebumu, it kā es būtu kaut kāds sūds.
- Paldies. - es norūcu un vienā rāvienā iztukšoju glāzes saturu.
Uzreiz sajūtu šķidruma vēsumu un patikā aizveru acis. Liekas, katra šūna atdzīvojas.
Es atveru acis un viss iekrāsojas spilgtākās krāsās.
Es momentāli izlecu no gultas. Lupusa un Ekjus izbrīnīti uz mani skatījās.
- Kas ir? - es, beidzot, savā ierastajā balsī jautāju.
- Kur Tu tagad taisies tādā paskatā? - Lupusa nopēta mani. Ekjus nosarkst un novēršas.
Es paskatos uz sevi un secinu, ka esmu tikai apakšveļā, bet man nav kauns. Kas tur tāds? Viņi taču neredz mani pilnīgi kailu. Man joprojām ir uzvilktas drēbes. Tas ir līdzīgi kā pludmalē. Pludmale? No kurienes es zinu šo vārdu....
Es cenšos atsaukt atmiņā, kā tā varētu izskatīties. Es atceros zeltainas smiltis, zilu jūru. Bet es neatceros cilvēkus. Man atmiņā ataust pludmale pilna ar cilvēkiem, bet to sejas ir izkropļotas un neskaidras.
- Glorij? - Ekjus mani izrauj no bēdīgajām pārdomām. Es paceļu galvu, lai parādītu, ka dzirdu viņu. - Kas notika? - viņš jautā.
- Vai jūs atceraties kādu no savas ģimenes, vai draugiem, ārpus šīs iestādes? - es jautāju, atkal nolaižot skatienu.
- Ģimeni? - Lupusa iespurdzas.
- Jā. Es neatceros nevienu cilvēku, kas būtu saistīts ar ārpasauli. - es skaidroju.
- Es nekad neesmu par to aizdomājies. - puisis pēc ilga klusuma brīža paziņo.