Animalium

63.

Es guļu uz grīdas. Tā ir auksta, bet kuru tas interesē? Varbūt mani. Man apkārt sēž ap 50 bērniem, varbūt mazāk. Viņi klusē. Nu jau beidzot ir apklusuši. Kjū arī ir blakus. Viņa seju rotā uzvarošs smaids. Ko viņš svin? Uzvaru pār mani? Viņš uzvarēja? Vai tagad norisinājās vadoņu kauja, un visi pārgāja viņa pusē? Tas viss ir tik muļķīgi. Es pat esmu laimīga, ka man atņēma "kroni". Kaut uz dažām minūtēm.
Es apmierināti pasmaidu. Apsēžos un palūkojos puisim acīs.
- Vēlu veiksmi! - paklapēju viņam pa plecu un pieceļos. - Tiešām, man no pleciem novēlās liels akmens. Tagad, ja mēs visi nomirsim, tā būs mazāk mana vaina. - es iesmejos un izeju no apļa. Es dodos uz citu zāles malu, lai apgultos un mierīgi padomātu.
Kā viņš iedomājas valdību? Ka tas viss ir tik viegli? Nevaru pateikt, ka es biju izcila vadone, pat ne tuvu tam. Nekad nebiju apmācīta tam, nekad to neesmu darījusi. Kā tad.
Viņi mani apvainoja vienaldzībā, tajā, ka es noklusēju daudzas lietas, Kjū sāka apvainot mani, ka es esmu vainīga, ka mēs vispār te atrodamies. Varbūt daļēji viņam varēja būt taisnība, bet to jau vairs nevar mainīt. Kā tad.
- Tu nevari tā vienkārši padoties! Tas nevarēja būt tik viegli! Ko tu esi sadomājusi?! - Kjū pienāk man klāt un iesper pa ribām. Iesper? Nu labi, vieglītēm pieskaras.
- Es esmu pateicīga, ka tu pārņem šo atbildību. Priecājies, ka es nepretojos. Tagad ļauj man vismaz dažas minūtes izbaudīt brīvību, tad es sākšu tev traucēt. Tu bez manis netiksi galā. Es zinu daudz vairāk, kā tu spēj iedomāties. - es augstprātīgi paziņoju un pasmaidu uzvarošu smaidu.
- Man nav vajadzīga tava palīdzība, bet tu tagad nāksi man līdzi! - viņš pieliecas, lai paņemtu manu roku, bet es apķeros viņam ap kaklu. Un tad pievelku viņu sev tuvāk. Viņš nokrīt uz ceļiem.
- Pat nedomā, ka varēsi mani komandēt. - es noglāstu viņa vaigu un pieskaros ar savām lupām viņa pierei. - Nekļūsti iedomīgs. - es pasmaidu un pieceļos kājās. Viņš paliek sēžot uz ceļiem. - Tā ir mana loma - būt augstprātīgai un pašpārliecinātai! - es pasmaidu un parādu mēli puisim, bet viņš to neredzeja, jo turpina sēdēt uz grīdas un blenzt nekurienē. - Nu, kur man ir jāiet? - es gaidoši stāvu. Ar acs kaktiņu manu, ka visi bērni uzmanīgi vēro šo izrādi. Viņi ir vīlušies. Malacis.
- Ejam. - viņš ar sakostiem zobiem norūc un, ejot man garām, saķer manu plaukstas locītavu. Var redzēt, ka viņš gribēja to izdarīt rupji, bet sanāca maigi un rūpīgi. Muļķis.
Es paklausīg sekoju puisim, kad mēs ejam garām bērniem, es uzsmaidu viņiem mierinošu smaidu. - Es viņu pacentīšos neapēst. -
- Apklusti. - puisis norūc un izved mani no zāles. Kad durvis ir ciet viņš mani piespiež pie sienas. - Ko tu vispār atļaujies? - viņa acis pēta manu seju. Tās ir ieplestas, viņš cenšas neuzkavēties kādā vietā pārlieku ilgi, bet pie manām lūpām viņa skatiens uzkavējas ievērojami ilgāk. Es uzkrītoši nolaizu savas tās, un iekožos apakšlūpā. Pēc šīs darbības, viņš aizklāj manas lūpas ar savu roku. - Beidz. - viņš noelšas. Savukārt es nolaizu viņa plaukstu. Ar to pietiek, lai viņš atlaistu mani. - Sasodīts! - viņš nokliedzas.
- Kā tu to iedomājies? Kā es varu runāt, ja tu aizver man muti? - es noslīdu gar sienu un apsēžos.
- Es negribu, lai tu runā. - viņš pasaka un iesit ar dūri pa sienu.
- Tu pretrunā pats ar sevi. Tu man uzdevi jautājumu. - es atgāžu galvu un iesmejos.
- Beidz, tu novedīsi mani kapā. - viņš noslīd gar sienu man pretī.
- Mēs visi tur nonāksim. - es pasmaidu. - Priekš kam vajadzēja to izrādi zālē? - es pēc kāda laika jautāju.
- Es domāju, ka ienīstu tevi, bet... neskatoties uz to, ko tu esi izdarījusi, es nevaru. - viņš atzīstas.
- Un ko es esmu izdarījusi? - es ieinteresēti jautāju.
- Tu iepini mūs šitajā padarīšanā. - puisis norij siekalas. - Tevis dēļ mēs te esam, mēs tik tiešām tagad tevis dēļ mirstam. Kā tu to liki mums darīt. Tad.
Viņam taisnība, mēs esam vainīgas!
Es esmu vainīga, vai tas nav brīnišķīgi?
Ahaha