Animalium

31. Kas notiek?

Es atveru vaļā acis un redzu dzelžainus griestus. Es noģību? Cik ilgi gulēju? Kas pa šīm dienām notika?
Es pieceļos sēdus un ieraugu kādu dīvānā, kas stāv pretī gultai. Rudi mati, garš augums, kas knapi ielien dīvānā.
- Vulp? - es pasaucu puisi.
- A.. - puisis pagriežas un ātri atžirgst.
- Kas notika? - es jautāju.
- Tu noģībi. - viņš atbild.
- Cik ilgs laiks pagāja? - es turpināju taujāt
- Apmēram diennakts ir pagājusi. - puisis atbild
- Cik pazudušo? - es turpināju jautāt.
- Nezinu. - šāda atbilde mani neapmierina. Man vajag skaitu.
- Kur mēs esam? - es piecēlos kājās.
- Gaiteņos. - viņš turpina sēdēt.
- Labi, man jāiet. - es pasaku, un taisos iet pie durvīm, bet puisis pielec kājās un mežonīgā ātrumā pieskrien pie durvīm.
- Tu nekur neiesi. Kjū pavēle. - puisis parausta plecus.
- Un tevi uzlika par sargu? - es aizdomīgi jautāju.
- Jā.  - puisis apstiprina, bet es neticu.
- Zini, man ir aizdomas, ka Kjū pat nezin, kur es esmu. - es paziņoju savas aizdomas.
- Man vienalga kādas ir Tavas aizdomas. - puisis vēsi atbild.
- Nu labi, ja jau esmu iesprūdusi te ar tevi, tad Tu atbildēsi uz dažiem jautājumiem. - es paziņoju un apsēžos uz krēsla, kas bija novietots pie galda.
- Kādiem? - puisis drusku ieinteresēti jautāja.
- Kad mani vel apsargāja. Mani tad veda uz pēdējo pārbaudi. Tad Tu man uzskrēji virsū un iedevi zīmīti. Tur bija teikts, ka mums ir jātiekas. Ko Tu gribēji? - es jautāju. Puiša seja šā teikuma laikā mainījās vairākas reizes. No sākuma viņš saspringa tad atslāba un tad atkal kļuva vienaldzīgs. Viņš nebija gatavs šādam jautājumam.
- Neatceros. Tas bija baigi sen. Varbūt vienkārši pārbaudīt, vai atnāksi, bet Tu neatnāci. - puisis vienaldzīgi saka.
- Skaidrs. - ar šo man jautājumi beidzās, tāpēc es piecēlos kājās un jau galvā sagatavoju plānu. Es pārliecinātā gaitā gāju uz puiša pusi, viņš samiedza acis, mani vērojot.
Es piegāju viņam pavisam tuvu. Man bija jāpaceļ galva, lai ieskatītos viņam acīs.
- Ko Tu taisies darīt? - viņa elpa kļuva straujāka.
Es neko neatbildēju, tikai piepacēlos uz pirkstgaliem un sakļāvu savas lūpas ar viņa. Tas bija viss ko man vajadzēja. Puisis pazaudēja modrību un es viegli varēju skūpsta laikā viņu pagriezt sev vēlamā pozā. Un tagad es biju pie durvīm, bet viņš nē. Es atrāvos no viņa.
- Piedod. - es nočukstu un izskrienamās pa durvīm.
- Es zināju. - es sadzirdu puisi man lēnām sekojam. Es pagriežos pagriezienā un jau atpazīstu gaiteni.
Pēc brīža jau esmu pie durvīm un atveru tās. Zālē ir daudz cilvēku. Visi savā starpā cītīgi apspriežas, neviens pat neievēro manu klātbūtni.
Kur sardze, ko es norīkoju te? Es lēnām eju gar sienu pa apli, meklēdama Ekjusu. Es paeju gandrīz visu zāli pa apli, kad kāds saķer mani aiz pleca. Par laimi, tas ir cilvēks kuru es meklēju.
- Kur Tu nozudi? - puisis dusmīgi rūca.
- Es noģību, vispār. - es nesaprotu, par kādu nozušanu iet runa.
- Noģībi? Vispār tevi aizstiepa Vulps un Tu pazudi uz vairākām stundām. - puiša paziņojums mani pārsteidz.
- Nē, es pateicu savu runu, nolecu no krēsla un noģību. - es turpinu aizstāvēties.
- Paga, paga, Gabriel? - puisis nepārliecināti jautāja.
- Kāda vel Gabriela? - es galīgi nesaprotu kas notiek.
- Tu sevi sauci par Gabrielu, Tu vel pateici, ka es esmu zirgs, Ova ir aita vai ola, Lupusa ir... - puisis sāk uzskaitīt kaut ko, ko es nezinu. Kāpēc es būtu saukusi Ovu par aitu? Kādā sakarā?
- Eu, Kjū, Tev ir jāaiziet izgulēties. - es tikai pasaku un gribu iet prom, kad pēkšņi atceros kāpēc vispār šeit nācu. - Starpcitu, cik bērni vel ir palikuši?
- Sešdesmit - puisis atbild.