Animalium

15. Sapņu dziļumos.

Drīzumā es pierodu pie dīvainās sajūtas, ka es krītu. Visapkārt ir tumsa. Es atkal noģību?
Tas jau ir par traku. Ļoti par traku. Mani palaida cilvēkos, un ir pagājušas tikai knapi divas dienas, kad es jau paspēju divreiz noģībt, apmaldīties gaiteņos, kļūt par atstumto, atrast draudzeni, noskūpstīties, sastrīdēties un salabt ar vadoni... Vai ir jēga turpināt šo sarakstu?
Un ko es uzzināju?
To, ka mani pameta ar šiem neaudzinātajiem bērniem. Mani ienīst lielākā daļa bērnu, vai vismaz tur aizdomās par kaut ko. Es esmu īpaša, es tiešām tā domāju? Laikam jau beidzot ir jāatzīst, ka es neesmu tāda pati kā pārējie. Tad vel es uzzināju to, ka te ir vairāki "apļi" un tiem ir visai dīvaini nosaukumi. Mans "aplis" - Animalium. Viņi taisās ņemt pa vienam bērnam - es joprojām nesaprotu ko viņi ar to domāja. Es saprotu, ka viņi taisās izzagt bērnus, bet es joprojām neesmu sapratusi - tas ir labi, vai slikti. Pagaidām pieņemsim, ka tas ir slikti.
Atkal iestājas klusums un tumsa manās domās.
- Tu man soliji. Mēs viens otram apsolījām. - kaut kur tālu saklausu balsis, un es ziņkārīgi fiksēju katru vārdu.
- Es zinu, bet es nevarēju. - cita balss atbildēja.
- Tev ir jāapsola... - balss tika pārtraukta.
- Es zinu. Es visu izlabošu. - balsī bija saklausāms aizkaitinājums.
- Es ceru. Viņa nav īstā. - pirmā, drošā balss teica.
- Atšujies,labi? - otrā bija aizkaitināta, dusmīga sarūgtināta.
No kurienes tās balsis ir? Kam tās pieder? Liekas, tās ir pazīstamas, bet no kurienes?
Kamēr biju novērsusies balsis mainījās.
- Kas ar viņu notika? - kāda trešā balss jautāja.
- Viņai palika slikti. - pirmā balss atbildēja
- Viņai viss būs labi? - trešā balss, kas bija uztraukusies, jautāja.
- Jā. - balss bija izplūdusi un izkropļota.
Es atkal iegrimu dziļā tumsā.
No kurienes tās balsis? Vai es sapņoju? Kad es pamodīšos? Kur es vispār esmu? Es gribu satikt mammu, tēti.. lai arī cik kaitinošu, bet arī vecāko māsu. Kur viņi ir? Vai tā trešā balss piederēja mammai? Un ko solīja otrā balss pirmajai? Kāpēc viss liekas tik saputrots?
Tumsa sāk vibrēt, vai pulsēt, bet sajūta ir ļoti nepatīkama. Liekas galva tūlīt uzsprāgs.
Tad viss beidzas tik pat ātri cik sākas.
Pārādās dīvainas bildes. Tur ir augstas celtnes. Viss ir pelēks un garlaicīgs. Tā ir liela pilsēta ar augstiem debeskrāpjiem.
Parādās cits kadrs - rādās viena ēka, tai priekšā stāv daudz bērnu, mazi un lieli. Visi ir bruņoti.
Bilde pēkšņi it kā atdzīvojas, es paskatos uz leju, un redzu savas mazās rociņas. Es esmu maziņa. Es dzirdu savu smago elpu. Apkārtējie par kaut ko apspriežas. Es pagriežos, bet tur ir tumsa. Es pagriežos atpakaļ un man priekšā ir spogulis. Atspulgā es redzu mazu meitenīti ar īsiem, čirkainiem matiem. Viņai ir lielas, nenosakāmas krāsas actiņas. Viņai ir uzvilkts melns, cieši apguļošs kombinezons. Meitenes rokas tur pistoli. Tā ir smaga. Aiz meitenītes muguras parādās sieviete ar gariem, brūniem matiem un tādām pašām acīm. Viņa skatās meitenītē caur atspulgu. Viņai blakus stāv vīrietis. Vīrietim ir tumšas acis, kuras aizsedz apaļas brilles. Vīrieša mati ir tik pat čirkaini kā mazajai skaistulei pretī. Tad lēnām aiz mazās pienāk meitene. Viņa ir krietni vecāka. Viņai ir tādi paši mati kā sievietei, bet acis ir brūnas. Meitenes roka stiepjas pie meitenītes galvas, bet tā izlokās un paskrien uz priekšu. Viņa paskatās uz, pieņemsim, vecāko māsu ar naidu. Un tad atkal ieskatās man acīs un izgaist.