Animalium

30. Viktor?

- Viktor! - es pieceļos kājās un pieskrienu pie puiša.
- Piedod, Glorij? Tev viss labi? - puiša vārdi mani aizskar. Viņš mani neatceras, vai slēpj to. Viņš vienmēr ir bijis izveicīgs melis. Kāpēc es tā uzskatu? Viņš taču bija mans labākais draugs.
- Mani sauc Gabriela. - es vīlusies saku.
- Gabriela? - viņa skatiens aptumšojas, bet tad atkal noskaidrojas. Vai viņš mani atpazina? - Ekjus, kas ar viņu notika? - puisis pagāja man garām, atstājot vienu šajā pūlī.
Viktor, kāpēc es nedrīkstēju Tev uzticēties? Kas tad notika? Es jutu asaras slīdam pār maniem vaigiem. Kāpēc viņš mani neatpazina, kāpēc?
Es nokritu uz grīdas un asaras lauzās laukā kā nekad. Es sabruku tik daudzu acupāru priekšā. Es esmu palikusi vāja pa šiem gadiem.
- Glorij? Gabriel? - pie manis piesteidzās Ova. - Kas notika?
- Viņš mani neatpazina. - es čukstēju. - Viņš. Mani. Neatpazina. - es šņukstēju.
- Vulps? - viņa noslaucīja asaras no maniem vaigiem.
- Viktors. - es izlaboju.
- Viktors? -
- Vainu es jūku prātā, vai visi apkārt spēlē komēdiju, tikai smieklīgi ir visiem izņemot man. - es atkal nobirdinu karstas asaras, kuras Ova noslauka no maniem vaigiem.
- Viss būs labi. Tu nedrīksti raudāt. Tev ir jāturas. - meitene centās mani uzmundrināt.
- Jā, man ir jābūt stiprai. - es piekrītu, bet asaras pašas laužas laukā. Tagad es pati noslauku asaras un pieceļos kājās. Es joprojām šņukstu acis ir mitras, bet es aizveru seju ar rokām un paberzēju. Man ir jānomierinās. Bet tas neko neuzlabo. Es atkal jūtu, kā man iztek karstas asaras un iesūcas plaukstās.
- Gab, nāc šurp. - Ova mani uzrunāja un iekļāva siltā apskāvienā. No sākuma es apjūku un saraujos, jo mani neviens sen nav samīļotjis pa īstam. Bet tad es noņemu rokas no sejas un samīļoju meiteni pretī. Es paslēpjos viņas matos, lai neviens neredz manas noraudātās acis. Meitene ir īsāka par mani, tāpēc no malas var izskatīties, ka es samīļoju viņu. Bet meitenes apskāviens mani sasilda un no asarām paliek tikai sarkanas acis, slapji vaigi un nelieli šņuksti.
- Paldies. - es izraujos no apskāviena, un asaras atkal sakrājas acīs.
- Eu, nomierinies. Beidz bimbāt, saņemies un ejam. Mums ir vienam tipam jāsadod pa mizu, par to, ka tevi aizvainoja. - meitene ir optimisma pilna, un tas liek man pasmaidīt, un asaras aiziet prom. Es vēlreiz samīļoju meiteni un tad atkal noslaucīju acis un biju gatava iet.
Tikai tagad pamanīju, ka visi skatījās uz mani un Ovu. Pat Viktors... Ekjus... Visi bērni mūs vēro.
- Viss man apnika šitas teātris, Glorij! - Viktors iesaucās un devās manā virzienā. Pirmais mans reflekss bija pļauka un tā bija stipra. Puisis bija pārsteigts, un tas ir maigi sakot.
- Tas ir par to, ka mani neatceries. - tad lidoja otra pļauka uz otra vaiga. - Tas ir par to, ka netici man. - un tad lidoja pēdējā pļauka pa pirmo vaigu. Viņš pat nepretojās. - Un tas ir par to, ka pievīli mani, tad kad mēs uzbrukām. Es zinu, Tu biji vainīgs!
Manās acīs atkal sariesās asaras, bet es neļāvu tām iziet laukā. Es pacēlu galvu, un cerēju, ka asaras ieies atpakaļ acīs.
- Nomierinājies? - puisis jautāja ar tik svešu balsi, tā ir kļuvusi rupjāka. Un es atkal gribu raudāt, bet es noturos.
- Un ko Tu taisies tagad darīt? - es jautāju.
- Ejam... - viņš nočukst, tikai tā, lai es dzirdu, bet esmu pārliecināta, ka Ova arī dzirdēja. Viņš saķer manu roku aiz elkoņa un sāka stiept prom. Neviens mūs neaizkavēja. Mēs gājām pa gaiteņiem, es pat necentos iegaumēt pagriezienus, vai ko citu. Es biju salauzta, bet joprojām centos novaldīt asaras. Viņš mani ievilka pa kaut kādām durvīm.
Es jau gaidu kādu lekciju, bet viņš mani iekļauj apskāvienā.
- Gabriel... Tu nedrīksti tā vienkārši parādīties, vai izgaist. Tu nedrīksti. - puisis čukst man pie auss, un tas ir viss ko man vajag, lai atpazītu savu veco draugu.
- Vikt... - es nepaspēju pabeigt, kad sajūtu kaklā asu dūrienu. Viņš atkal man iecērt dunci mugurā... Atkal.
- Piedod. - viņš čukst, bet es jau esmu tumsā. Prom no viņa. Prom citur. Tagad manā vietā būs kāds cits.