Animalium

52. Nevainīgs

Kad es atjēdzos un atvēru acis, tās apžilbināja gaisma. Kad skatiens noskaidrojās es ieraudzīju sev apkārt bērnus. Viņi visi uztraukti mani vēroja. Pat tad kad es atvēru acis visi bažīgi mani vēroja. Es lēnām atspiedos ar elkoņiem pret grīdu. Es joprojām atrados zālē. Interesanti, cik ilgi es biju atslēgusies?
- Vai tev viss labi? - Lilī man noglaudīja matus.
- Jā. - es atbildu daudz klusāk kā biju plānojusi.
- Glo, piedod. - no otras puses es dzirdu baltmatainā puiša balsi un pagriežos pret viņu.
- Tu neesi vainīgs. - es aizsmakušā balsī mierinu puisi. Viņš tik tiešām nav vainīgs. To visu sarīkoja Viņi. Kā viņiem nav kauna manipulēt ar bērniem, kā viņiem nav kauna izmantot viņus. Tas ir bezsirdīgi un nežēlīgi.
- Un tomēr Glo... - puisis atkal cenšas man atvainoties, bet es viņu apklusinu. Mans nākamais mērķis ir piecelties sēdus, jo rokas sāk nepatīkami sāpēt. Par laimi man palīdz Mets, viņš saudzīgi mani pavelk uz priekšu, lai es varētu apsēsties.
- Kas īsti notika? - kāds jautāja.
- Viņi atsūtija ziņojumu man. - man joprojām ir aizsmakusi balss, tāpēc es nokrekšķos. - Jūs visi esat apdraudēti manis dēļ. - es paziņoju.
- Kā to saprast? - man turpina jautāt.
- Saproti kā gribi. - es paziņoju jau savā ierastajā balsī. - Tagad palīdziet man piecelties. - es pastiepju rokas uz priekšu. Tās saķer ledaini aukstas rokas un pavelk uz priekšu, un es beidzot pieceļos. - Paldies. - es pasmaidu puisim, kas mani uzrāva kājās.
Es taisos jau iet projām, kad mani apstādina kāds jautājums.
- Kas ir šodienas kastē? - to jautā tas pats puisis, kurš šodien bija "dežurants". Es negaidīju šo jautājumu, manos plānos neietilpa visiem izklāstīt to, kas notiek gaiteņos.
- Tur ir... Emmm. - es taču nedrīkstu stāstīt par to pistoli. Tas izraisīs paniku, ko man šobrīd nevajag
- Tur ir kaut kāds dīvains priekšmets un paziņojums. - mani izglābj meitene. Narcissa.
- Un tu to taisījies noklusēt? - šoreiz pretenziju izteica kāds cits, meitene, kas iepriekš nebija izcēlusies.
- Emmm. - es novelku, nevarot ātri atrast piemērotos vārdus.
- Mēs taisījāmies pārbaudīt un noskaidrot dažas detaļas, lai pateiktu jau precīzu paziņojumu. - un atkal mani izglābj meitene, kuru es no sākuma biju no visas sirds ienīdusi. Viņa ir palikusi gudrāka, vai arī es šodien bremzēju. Un man atliek tikai piekrītoši pamāt ar galvu.
- Un kāpēc visu saka viņa? Es jautāju tev! - meitene dusmīgi norāda uz mani.
- Es tikko atjēdzos un tu mani tagad apber ar jautājumiem, domā man ir viegli tagad kaut ko atcerēties? - es kliedzu meitenei pretī.
- Ja uzņēmies līderību, tad vismaz noturi to kā pienākas. - meitene noklusina balsi un aiziet prom. Vienīgais, kas man iespiežas prātā ir meitenes glītais augums un blondie mati. Telpā iestājas klusums.
Varbūt pasaukt to meiteni un atstāt savā tuvumā? Manuprāt ir izteiciens - "Labāk turēt ienaidnieku pie sāniem." Vai arī kaut kas tamlīdzīgs. Bet vai viņa ir ienaidnieks? Drīzāk meitene, kas izteica savu viedokli. Viņa ir bīstama, bet viņa var būt noderīga. Kāpēc ir tik sarežģīti izlemt?
- Pagaidi! - es uzsaucu. Īsti nezinu vai ilgi domāju, bet man ir tas jāizdara. - Kā tevi sauc?
Tā ir jābūt labāk. Es sevi mierinu.