Animalium

37. Brālis un māsa

- Kas notika? - es pievērsos pie baltmatainā puiša.
- Es nezinu. - puisis izskatījās noguris. Viņa āda ir nedabiski balta un zem acīm ir zili riņķi, viņa acis ir sarkanas un nogurušas.
- Es Tev nevarēšu palīdzēt, ja nepastāstīsi. - es aizskāru puiša plecu, bet viņš izbīlī atleca atpakaļ. - Piedod.
- Tā meitene... - puisis lēnām pieiet tuvāk. Viņš arī pieklusina balsi un palūkojas apkārt, it kā pārbaudot, vai neviens nenoklausās.
- Kura? - kad puisis vienkārši skatās sienā mums blakus, es jautāju.
- Tā ar baltajiem matiem. - puisis attopas un papurina galvu, it kā izkratot no tās liekas domas. - Viņa man seko un piesienas. Lūdzu palīdzi man no viņas tikt vaļā. - puiša acīs sariešas asaras.
- Kāpēc Tu gribi tikt no viņas vaļā? - es nesaprotu, jo viņi ir tik līdzīgi kā brālis un māsa.
- Man ir bail no viņas, viņa visu laiku man jautā jautājumu, cenšas runāt ar mani, man tas nepatīk. - puisis bija sagrauts.
- Tu viņai jautāji, kāpēc viņa to dara? - es jautāju.
- Nē, man bail no viņas. - viņš čukstēja.
- Un ja es viņu sameklēšu, un mēs trijatā parunāsim, tad Tu nomierināsies? - es piedāvāju.
- Ar viņu runāt? - puisis nepieņēma tādu domu.
- Es būšu blakus, un ja viņa kaut ko sāks darīt, kas Tev nepatīk es pārtraukšu sarunu. - es mierināju puisis. Kaut arī viņš izskatās vecāks par mani, viņš ir vājāks.
- Man ir bail. - no puiša acīm lija asaru straumītes.
- Ko Tu ar viņu dari? - sev aiz muguras sadzirdēju draudīgu balsi. Puisis uzreiz sarāvās un lēnām atkāpās. Es paskatījos sev aiz muguras, tur stāvēja meitene ar tādiem pašiem baltiem matiem. Ja viņai nebūtu tik gari mati un drusku meitenīgi vaibsti, es nespētu atšķirt viņu no puiša ar baltajiem matiem.
- Viņš pie manis atnāca, un teica, lai es palīdzu viņam. - es skaidroju.
- Kāpēc? - meitene vairs neizklausījās tik draudīga, un viņas vaibsti atslāba, bet viņa tā pat joprojām bija gatava uzbrukt.
- Viņš saka, ka Tu viņu biedē un uzbāzies ar jautājumiem. - es turpinu skaidrot. Un pagriežos pret puisi, kurš jau paspēja aiziet līdz tālākajam stūrim un tur iespiedās.
- Es gribu tikai parunāt, es beidzot atradu kādu kas ir līdzīgs man, es gribu tikai sadraudzēties. - meitene nopūtās.
- Vai es varu Tev... Jums palīdzēt? - es ceroši paskatījos uz viņu.
- Ja viņš ar tevi runā un Tev uzticas, tad varbūt Tu vari palīdzēt. - meitene skaļi prātoja.
- Tad ejam. - es paņēmu meiteni aiz rokas un mēs devāmies pie puiša, kurš bija iespiedies stūrī.
- Hei, paskaties uz mani. - es pietupos un pieskāros pie puiša ceļa. Viņš sarāvās, bet palūkojās uz mani un atviegloti uzelpoja, bet ieraudzījis meiteni man aiz muguras iepleta acis.
- K... Ko viņa te dara? - puisism aizrāvās elpa.
- Mani sauc Lilī - Meitene piesardzīgi teica.
- Man vienalga kā tevi sauc, vienkārši vācies prom! - puisis uzbļāva meitenei virsū.
- Es gribu tikai iepazīties, man liekas forši, ka šajā iestādē ir vismaz kāds, kas ir līdzīgs man. Es gribu draudzēties. - meitene smaidot teica
- Lī..īdzīgs Tev? - puisis nesaprata.
- Nu jums abiem ir balti mati un zilas acis, seja, jūs esat kā brālis un māsa. - es aizrautīgi stāstiju.
- Brālis un māsa? - puisis nesaprata vārdu nozīmi. Es pati līdz galam nesaprotu, ko tas nozīmē, bet kaut kāda maza balstiņa man saka, ka šis apzīmējums ir pareizs.
- Es nezinu ko tieši tas nozīmē, bet vienkārši jūs esat brālis.. - es norādīju uz puisi. - un māsa. - es norādīju uz meiteni.
- Man patīk tāds apzīmējums. - meitene laimīgi iesaucās.
- Brālis un māsa.. - puisis izskatījās atslābis, vairs nebija tik uztraucies un nobijies.
- Jā, kā tevi sauc? - Meitene ieinteresēta jautāja.
- Mani sauc Mets. - puisis ar sarauktu pieri atbildēja. - Tu tiešām gribi būt mans brālis? - puisis jautāja. Mēs ar lilī uzreiz iesmējāmies.
- Es esmu Tava māsa un Tu mans brālis. - meitene apvaldot smieklus pateica.
- Ou.. jā. - puisis pasmaidīja.