Animalium

35. Beidzot miers

Pēc meitenes nāves visi savācās čupiņās. Zāle izskatījās tukša un klusa, ja neskaita klusus čukstus. Tikai ik pa laikam kāds ierunājās skaļāk, bet uzreiz noklusa. Es sēdēju vienatnē blakus Kjū nekustīgajam ķermenim. Tas nebija gluži nekustīgs, puisis dziļi elpoja, ik pa laikam noraustījās, bet kopumā viņš gulēja ļoti pat mierīgi. Pagāja laiks daži bērni sāka iemigt, kā nekā šodien bija diezgan grūta diena.
Mūs pārsteidza nesagatavotus trešā un ceturtā nāve. Tās notika ar mazu laika starpību. Nomira meitene, kura iepriekš zaudēja draudzeni un kāds puisis. Kad nomira meitene daudzi, kas gulēja pamodās, bet bija arī tādi, kas nepamodās. Tie kas pamodās atkal sāka bļaustīties un sākās haos. Es visiem pavēlēju klusēt, lai nemodinātu pārējos. Nesa man piekrita, tāpēc bērni ātri nomierinājās un daudzi tomēr iemiga, vai vienkārši apgūlās guļus un gaidīja. Man drīzumā arī sagribējās gulēt, Nesa to pamanījusi mani aizdzina kaut nedaudz nosnausties, bet pati palika sēdēt pie Ekjusa.
- Glorij. - es dzirdēju, kā mani klusām sauc Ova. Es centos atrast meiteni šajā tumšajā telpā un neuzkāpt nevienam virsū. Meitene sāka aktīvi māt ar rokām, un es viegli sazīmējuši kustību pāris metrus no manis.
- Čau. - es viņu sveicināju un apgūlos blakus. Kā tikai mana galva pieskārās pie vēsās grīdas es aizmigu. Es pat nesadzirdēju vai meitene atbildēja manam sveicienam.
Šis miegs bija bez sapņiem, bez vīzijām, es beidzot varēju izgulēties. Es taču tik ilgi to vēlējos, tik ilgi...
Mani pamodināja kāds, kas mani bakstīja. Es negribīgi atvēru acis un ieraudzīju Narcisu. Tas man lika strauji pabīdīties prom.
- Kas notika? - es jautāju, un no miega nepalika ne miņas.
- Nekas. - viņa pateica un gāja prom.
Zāle izskatījās gaišāka, kā es atceros tā bija. Daudzi sāka mosties, bet citi pretēji - centās iemigt. Es ar acīm meklēju kādu daudz maz pazīstamu, lai saprastu, kas notiek. Protams esmu pateicīga, ka mani pamodināja, bet es gribu uzzināt iemeslu.
- Glorij. - sev aiz muguras sadzirdēju Nesu un uzreiz pagriezos. - Nāc. - viņa man pamāja un devās durvju virzienā, kur sēdēja kāds puisis, kas bija liels pēc miesasbūves un bija apsēdies pie pašām durvīm.
- Kur mēs ejam? - kad es beidzot izgāju no zonas, kur gulēja bērni, jautāju meitenei.
- Maza sapulce. - meitene pateica un es pasmaidīju. Tagad esmu cienīga, lai piedalītos sapulcēs?
- Kverc, mēs laukā. - meitene pasaka un puisis piekrītoši pamāj un pabīdās no durvīm.
Mēs izejam laukā un durvis aizveras.
- Kas tiks apspriests sapulcē? - es interesējos.
- Tie četri bērni, kas nomira, Tu un varbūt vel kaut kas. - meitene mierīgā balsī teica un mēs pagājām vienam pagriezienam garām.
- Mani? - es pārjautāju.
- Tevi - meitene apstiprināja. Ar ko tad es atšķīros šoreiz, lai mani apspriestu ar mani?
Mēs pagriezāmies pagriezienā un devāmies ceturtajās durvīs.
Telpā jau sēdēja Tors, Riks un brīnumainā kārtā Narcissa. Kāpēc mani tas izbrīna?
Vēlāk, kad ienācu dziļāk istabā, es pamanīju Kjū, kurš mierīgi gulēja gultā.
Nesa aizvēra durvis un visi vadoņi skatījās uz mani, it kā man būtu kaut kas jāsaka.
Es sāku pētīt istabu un atpazinu to. Te ir galds pa vidu un ap to aplikti vairāki krēsli. Te ir skapis un gulta, uz kuras guļ Kjū.
- Glorij! - Tors mani pasauc. Un es veltu savu uzmanību puisim.