Animalium

5. Jaunā sabiedrība

- Leks, tā nedrīkst, tas nav droši. - pelēkmatainā meitene neticīgi grozīja galvu un pakāpās uz priekšu.
- Viņa ir tāda pati kā mēs - divas kājas, divas rokas, viena galva un astes, it kā, nav. - Leksa nenovēršoties no manis klāstīja.
- Bija taču iemesls, kāpēc viņu turēja no mums pa gabalu. - meitene protestēja.
- Kā tevi sauc? - es iespraucos meiteņu strīdā.
- Tev tas nav jāzin. - meitene asi attrauca.
- Lupusa. Viņus sauc Lupusa. - Leksa aši noteica un atkal viņas roka piešāvās pie mutes.
- Leks! - meitene šokēti paskatījās uz draudzeni, bet tad norūkusies pināca man pavisam tuvu. - Neuzdrošinies nākt man, vai kādam citam no Animaliumiem klāt, vai arī nožēlosi. - varēja redzēt, ka meitene ir dusmīga un ļoti neapmierināta. Viņa nejoko.
- Es gribēju tikai sadraudzēties... ar kādu. - es samulsusi skatījos meitenei acīs, viņa bija drusku garāka par mani. - Es varu aiziet. - es mierīgi noteicu un griezos riņķī kad sapratu, ka mans ceļš ir aizsprostots.
- Kas te notiek? - jautāja puisis, kas bija nostājies man tieši priekšā. Viņš bija krietni garāka par mani.
- Nekas. - noburkšķēju un izspraucos viņam garām.
- Stāvi, Glorija. - puisis saķēra mani aiz rokas.
- Kā Tu zini manu vārdddu..? - es beigās aprāvos, kad ieraudzīju puisi. Viņš bija manā sapnī. - Tu.. - es pārsteigta iespurdzos.
- Es? - puisis pārsteigts jautāja, bet acīs varēja ieraudzīt kādu dzirksteli, es zinu, tas bija viņš, tā zīmīte. Puisim ir rudi mati un dīvains smaids rotā viņa lūpas.
- Atlaid. - es mierīgi saku, skatoties viņam acīs.
- Piespied. - viņš izaicinoši pasmaida un saspiež roku stiprāk.
- Man sāp. - es sakožu zobus, bet nenovēršos no viņa acīm.
- Atlaid viņu, Vulp. - kaut kur atskan vel nedzirdēta balss. Es beidzot pārtraucu acu kontaktu un paskatos uz runātāja pusi. Tas ir puisis, iespējams mana auguma ar skaistiem tumši brūniem matiem.
- Vienmēr Tu bojā visu, Kjū. - puisis, kurš mani turēja un, iespējams viņu sauc Vulps, garlaikoti noteica un atlaida manu roku. Es tūdaļ saķēru savu roku, kur tā tika turēta. Tajā vietā bija sarkans pleķis.
Nez no kurienes manī uzvirdīja kaut kas jauns. Kas tas ir? Manas plaukstas uzkarsa, mute saspringa un es jutu, ka manas acis zaigo. Es atkal paskatījos rudajam puisim acīs un mana plauksta pati lidoja uz puiša vaiga pusi.
Es sapratu kas notika tikai kad jau biju iesitusi puisim pļauku. Puisis bija pārsteigts, bet es neredzēju viņa acīs dusmas. Viņš bija pārsteigts un uzjautrināts, un lūpas atkal savilkās viltīgā smīnā.
- Un teica, ka nekož. - Lupusa kaut kur man aiz muguras noburkšķēja.
- Es arī nekodu, pagaidām. - es pateicu, joprojām skatoties dīvainajam puisim acīs.
- Glorija, tā tevi sauc? - man klāt piegāja puisis, ko rudais puisis paklausīja.
- Jā. - es atbildēju un pagriezos pret viņu. - Paldies. - es pateicos un devos uz savas istabas pusi. Šoreiz mani neviens neaizkavēja, bet es jutu, ka visi mani pavada ar skatienu.
Es piegāju pie savām durvīm un centos atvērt, bet tās bija ciet. Es sāku tās raustīt stiprāk, bet nekas nenotika.
- Tu netiksi iekšā. - brūnmatainais puisis bija man sekojis.
- Kāpēc? - es ar ieplestām acīm skatījos puiša brūnganzaļajās acīs.
- Viņi neļauj. - puisis noteica un pastiepa roku. - Mani sauc Ekjus. - puisis iepazīstināja ar sevi un es paspiedu pasniegto roku.