Animalium

19. Vīzija piepildas

- Kādas vel vīzijas? - es pārjautāju, kad meitene klusēja jau krietnu laiku.
- Nekas, aizmirsti. - draudzene centās izvairīties no atbildes, bet es pat nedomāju atkāpties.
- Ova, ja Tu man to nepateiksi, es iešu pie Ekjusa, vai pie jebkura citas. Manuprāt labāk būs, ja Tu man to pateiksi. - es pilnībā pievērsos pie meitenes. Viņa sēdēja nolaidusi galvu un knibināja krekla audumu.
Kad meitene tā sēdēja nebilsdama ne vārda es piecēlos kājās.
- Glorij, nevajag. - viņa nepaceļot galvu mani sauca, bet es jau atradu Ekjusu apļa vidū un devos pie viņa.
- Ekjus! - es nokliedzos, pievērsdama sev gan puiša uzmanību, gan arī pārējo bērnu uzmanību.
- Kas notika? - puisis pievērsās pie manis.
- Kas notika pa šīm divām dienām, kamēr es biju atslēgusies? - es uzdevu pirmo jautājumu.
- Nekas. - puisis pārāk ātri atbildēja.
- Ja man nesniegs atbildi te, tad es iešu uz zāli, vai jebkur citur, kamēr man neatbildēs. - es uzstādīju savus noteikumus.
- Viss ir kārtībā, kas Tev vispār pateica, ka kaut kas ir noticis? - viņš jautāja.
- Neviens. - es noteicu un devos gaiteņa virzienā.
- Glorija! - sev aizmugurē dzirdēju Ekjusu. Un es sāku skriet. Skrienot tunelis likās daudz īsāks, kā ejot ar kājām. Es pagriezos pa kreisi un ātri sasniedzu sporta zāles durvis. - Glorija! - es atkal dzirdēju puiša balsi, bet es jau biju atvērusi zāles durvis.
Te kā jau iepriekšējā reizē bija daudz cilvēku. Es gāju dziļāk zālē un cerēju atrast kādu vadoni no cita apļa. Drīzumā es saskatīju blondu meiteni, kas manī izsauca nepatīkamus drebuļus, bet man ir jānoskaidro kas notika. Es samazināju ātrumu, tāpēc pat nenogājusi pusi no ceļa līdz meitenei, es sajutu, ka manu roku kāds saķer.
- Glorija, neuzvedies kā mazs bērns. - puisi mani pagrieza pret sevi.
- Es uzzināšu, gribi Tu to, vai nē. - es esmu ļoti nopietni noskaņojusies iet līdzi VISIEM notikumiem, kas te notiek.
- Ir pazuduši divi bērni. - viņš beidzot nosaka, bet tas ir knapi dzirdami.
- Ko? - es izmetu daudz skaļāk nekā tas bija domāts un pievēršu dažus ziņkārīgus skatienus.
- Tagad nomierinies un nāc man līdzi. - viņš, joprojām turot mani, teica. Es piekrītoši pamāju ar galvu un devos puisim līdzi. Kad mēs izgājām viņš satvēra mani aiz plaukstas un vilka pa gaiteni līdz pagriezienam un tad pirmajās durvīs. Atkal tāda pati telpa, kur es biju ar Vulpu - galds pa vidu istabai, divi krēsli abās pusēs, gulta, dīvāns, skapis.
- Sēdies. - viņš mani atlaida un apgāja apkārt galdam un apsēdās uz krēsla. Es paklausīgi apsēdos krēslā pretī puisim.
- Tad... kas notika? - es momentāli jautāju.
- Notika tas, ko Tu man teici. - puisis atbildēja, skatoties man acīs.
- Kā Tu to zini, ka viņus nozaga...varbūt... - es centos izdomāt vietu, kur bērni varēja arī paši paslēpties.
- Nekādu "varbūt". Viņi ir prom. Tagad mēs esam 98 cilvēki, varbūt jau 97. - puisis aizkaitināti skaidroja.
- Kā Tu to zini? - es arī jutu aizkaitinājumu. Varbūt tiešām bērnus kāds aizskāra un viņi ielīda kādā telpā, sveiki un veseli.
- Pirms viņi pazuda... - puisis stostījās un viņa seja riebumā saviebās, laikam, atceroties, kas notika, un es lēnām sāku pārdomāt savas aizdomas...