Animalium

18. Aplī

Es veikli nolecu no galda un lēnā solī dodos laukā no istabas, pēc tam aizcērtot skaļi durvis.
Un kur es tagad esmu? Kā man tikt atpakaļ uz apli, vai kaut kur, kur ir cilvēki?
Es sāku soļot taisni pa gaiteni, un nepaiet ne 50 soļi, kad ir pirmais pagrieziens. Šis gaitenis ar kaut ko atšķīrās... Te durvis bija tikai no vienas puses. Es piegāju pie vienām no tām un paraustīju. Durvis atvērās. Tur bija tumša istaba. Es iesoļoju tajā un vērīgi ieskatījos tumsā. Brīnumainā kārtā es viegli saskatīju vairākus siluetus - galds, krēsli, dīvāns.
Samierinoties, ka šī istaba ir tik pat garlaicīga kā pārējas, es devos tālāk pa gaiteni. Šis gaitenis izrādījās neliels. Es pagriezos vienīgajā pagriezienā, un pirmo reizi ieraudzīju kādu cilvēku, kas vienkārši pārvietojas pa gaiteņiem. Vienkārši.
Es paātrināju soli un drīzumā panācu gājēju. Tas bija puisis no mana apļa.
- Sveiks! - es smaidot viņu sveicināju. Viņš nobijies salecās un apstājās, skatoties uz mani ar lielām pelēkām acīm. Viņš bija krietni garāks par mani un sasodīti tievs. Viņam ir brūni mati.
- Sveika. - viņš neskaidri nomurmināja un turpināja savu ceļu pa balto gaiteni.
- Kā tevi sauc? - es sāku uzbāzties ar jautājumiem.
- Centn... - es sadzirdēju tikai pirmo vārda daļu.
- Piedod? Es īsti nesadzirdēju. - es saraucu uzacis un nopētīju puisi no galvas līdz kājām. Viņš uzvedas dīvaini.
- Sauc mani par Centu. - puisis izmocīja pirmo sakarīgo teikumu.
- Labi. - es smaidot nočivināju, un turpināju sekot jaunajam paziņai. - Manu vārdu Tu, laikam, jau zini. - es vel piebildu.
- Kurš gan to nezin. - viņš īgni murmināja zem deguna.
- Nu jā, laikam, tiesa. - es iesmējos.
Par apbrīnu man bija tik lielisks garastāvoklis. Viss izskatījās tik koši. Pirmo reizi divpadsmit gados es jūtos dzīva un laimīga. Un tas no vienas ūdens glāzes?
- Kur Tu ej? - es jautāju, kad mēs pagriezāmies tuvākajā pagriezienā.
- Kā Tev liekas? - puisis garlaikoti jautāja.
- Uz apli? - es minēju.
- Wow! Kā Tu uzminēji? - ar samākslotu pārsteigumu puisis jautāja, turpinot ceļu, pat ne reizi nepaskatoties uz mani.
Es nobolīju acis un paātrināju tempu. Drīzumā es sasniedzu kārtējo pagriezienu un tad apļa ieeju. Aplī bija visi.
- Čau! - es pieskrēju pie Ovas, kas sēdēja pie durvīm un knibināja pirkstus.
- Hey! - meitene momentāli pacēla galvu un veltīja man platu smaidu. - Kā jūties? - meitene smaidot jautāja, kamēr es iekārtojos viņai blakus.
- Lieliski! - es ievilku plaušās gaisu un atspiedu galvu pret balto sienu.
- Tas bija bez sarkasma? - es jutu meitenes skatienu pievērstu sev.
- Pilnīgi. - es apstiprināju, un apliecināju to, ieskatoties viņai acīs.
- Nu labi... - meitene pat necentās slēpt, to ka nenoticēja man.
- Kas par lietu? - es nesapratu.
- Ja Tev ir viss kārtībā, tad tas ir lieliski. - meitene pasmaidīja. Es tomēr nolēmu noticēt.
- Kamēr gulēji, neredzēji kādas vīzijas? - pēc kāda brīža meitene iejautājās.
- Vīzijas? - es nesapratu.