Animalium

69.

Mēs raitā solī dodamies uz zāles pusi.
- Glorij... - pie manis pienāk Ova.
- M? - es jautājoši uz viņu paskatos.
- Kas tev ir lēcies pēdējā laikā? Tu uzvedies dīvaini. - viņa klusām čukst.
- Es uzvedos dīvaini? - es iespurdzos. - Kurš nu būtu runājis... - es vēl klusām nočukstu.
- Ko tu ar to gribi pateikt? - viņa nesaprotoši iesaucas.
- Tu pati sāki uz mani dusmoties, un tagad es esmu vainīga. - es klusām nobubinu, bet viņa visdrīzāk dzirdēja.
- Es nerunāju par to, kas tagad notiek starp mums. - viņa neveikli nosaka. - Es runāju vispārīgi. Tu uzvedies neadekvāti. Uzkliedzi man virsū ne par ko. Sasiti sev galvu. Citreiz liekas, ka tu pati ar sevi sarunājies. - viņa man pārmetoši nosaka.
- Ar mani viss ir labi. - es asi atcērtu. - Labāk pasaki, kas notika zālē. Kas tik steidzīgs un briesmīgs. - es nomainu tematu.
- Jā, tu tā arī nepateici, kas notika! - Riks palēninājās līdz mūsu iešanas ātrumam.
- Tur notika pārvērtības. Jums labāk pašiem ieraudzīt. - viņa domīgi nosaka.
Pārvērtības? Ah nu man īstenībā ir vienalga. Mani vairāk uztrauc tas puika, kurš palika ar picu. Viņš taču apēdīs visu!
Apklusti. Padomā par kaut ko citu.
Cik gan tas ir ironiski, es runāju pati ar sevi...
Jā, jā. Bet tev vajadzētu beidzot paēst.
Drīzumā mēs esam klāt. Pa priekšu gāja Rovana un Tors. Viņi iegāja pirmie un tūdaļ sastinga. Mēs - tie, kas gāja aiz viņiem - ietriecāmies viņu mugurās.
- Kas tur notika? - es pagāju dažus soļus atpakaļ.
Zālē valda liels skaļums. Es dzirdu viņu skaļās apspriedes.
- Ko tas tagad nozīmē?
- Kas tur ir?
- Mums nav jēgas gaidīt tos galvenos.
- Ejam iekšā!
Visas runas sajaucas kopā, bet daļu var izšķirt.
- Kas tur ir velns parāvis!? - es pagrūžu abus priekšā stāvošos.
Es lēnām aplūkoju zāli. Visi bērni skatās vienā virzienā - pa kreisi. Es palūkojos uz to pusi. Man atkaras žoklis. Tur ierastās baltās sienas vietā ir stikls. Aiz stikla ir vēl viena istaba. No sava skatapunkta es tur redzu dīvainu melnu ekrānu, kurš ir pakarināts uz vienas no sienas. Pretī tam stāv milzīgs dīvāns un apaļi, lieli spileni. Pie blakus sienas ir skapīši un lete. Uz letes ir divas baltas kastes, bet zem letes ir trīs reizes lielāka balta kaste.
Es lēnām soļoju tuvāk, tad paātrinos.
- Kas tas ir? - es lēnām jautāju, kad esmu piegājusi pie paša stikla. Tur ir tādas pašas stikla durvis. Istaba ir ļoti liela, tur ir arī kaut kāds galds, kuram pa vidu ir siets. Priekš kam tādu galdu?
Tas ir galda teniss. Tās divas mazās kastes ir mikroviļņu krāsnis. Lielā kaste ir ledusskapis, bet dīvainais ekrāns ir televīzors. Tu vispār neko neatceries no ārpasaules?
- Televīzors? Ledusskapis? Galda teniss? - es klusām čukstu.
- Ko tu tur murmini? - es pagriežos un ieraugu, ka visi ir sastājušies man apkārt.
- Kāds tur ir gājis iekšā? - es klusām jautāju.
- Ko? - kāds iekliedzas. - Runā taču skaļāk!
- Kāds ir tuvojies tai istabai klāt? - es jau skaļāk jautāju.
- Nē, Jūsu Augstība! - kāds mēdās. Tam mani nav šobrīd jāuztrauc.
Ieej iekšā. Zini, kas tur trūkst?
- Kas? - es klusām čukstu.
Tur trūkst tās picas! Mums ir jādabūt tā šurp!
- Priekš kam? Ko mēs ar to darīsim? - es turpinu jautāt pati sev.
Nu taču, domā meitēn! Te ir mikroviļņu krāsns! Saliec viens plus viens.
Balss galvā izklausās sajūsmināta par notiekošo, bet es esmu sastingusi un nezinu, ko darīt.
- Ko tu tur visu laiku murmini?
Es ignorēju visu, kā jau vienmēr, un pieskaros rokturim. Tas ir vēss. Es to parauju uz leju, un durvis atveras. Es lēnām iesoļoju iekšā. Telpā ir vēsi. Tik labi un patīkami. Man aizmugurē ir rosība. Es gribu viņus izdzīt, izslēgt, bet kā gan es varu?
Tev viņi ir jāpacieš vien vēl maz drusku.
Tad notiek kas negaidīts. Ekrāns ieslēdzas, tajā parādās sieviete. Viņai ir gaiši brūni mati, zaļas acis, kuplas skropstas. Bet pār labo vaigu stiepjas rēta. Tā bojā viņas skaisto izskatu.
Opā, nu sveika vecā paziņa!
Sieviete paskatās man acīs. Nezinu vai tas ir tikai ieraksts, vai tiešraide, bet man pārskrien drebuļi.
Viņa sāk runāt...