Animalium

6. Animalium

- Kāpēc viņi tevi vairs neapsargā? - Ekjus jautāja, izrādot vietas, kur ir ļauts iet.
- Es nezinu. - es godīgi atbildēju.
- Viņi vienmēr visu sarežģī. Un piedod par Vulpu un Lupusu, viņi ir visai skarbi, - puisis stāsta - bet viņi ir labi, Tu pieradīsi.
- Pie kā? - es izbrīnīta jautāju.
- Pie šādas dzīves. - viņš skaidroja.
- Tu domā Viņi man ļaus visu laiku pavadīt ar jums? - es apjuku.
- Un kā Tu domā? - puisis iesmējās.
- Cik cilvēku te ir? - es sāku uzdot sev interesējošos jautājumus.
- Animalium tagad ir desmit cilvēki, ja ieskaita tevi. - Ekjus skaidroja, bet es apjuku vel vairāk.
- Animalium? - šo vārdu es dzirdēju, to pieminēja Lupusa.
- Tā sauc visus, kas dzīvo aplī. - puisis skaidroja.
- Ir arī citi apļi? - es turpināju taujāt.
- Jā, ir vel trīs apļi - Flores, Arbor un Sensum. Katrā no tiem ir ap 30 bērniem, bet pie mums ir tikai 10, - puisis smagi nopūtās - nejautā nevienam kāpēc, neviens nezin. - viņš vel piemetināja.
- Jūs tik daudz zinat. - es secinu.
- Nav daudz, tas ir ļoti maz. - viņš noraidoši krata galvu.
- Vismaz vairāk par mani.
- Tas tiesa. - puisis nosaka un mēs apstājamaies pie kādām baltām durvīm.
- Kas te ir? - es jautāju, kad puisis grasās tās vērt vaļā.
- Sporta zāle. - viņš atbild un atver durvis. Man paveras skats uz moderni iekārtotu sporta zāli. Zālē ir salīdzinoši daudz cilvēku, te ir vairāk par trīsdesmit, četrdesmit cilvēkiem.
- Es nezināju, ka te ir sporta zāle. - es izbrīnīti novelku.
- Tu tiešām daudz ko nezini, būs kaut kā jāsasauc sapūlce un jāizstāsta. - puisis iesmejas un mēs kopīgi ieejam sporta zālē. Zāle nav īpaši liela. Te ir augsti griesti, basketbola grozi, futbola vārti, grozi ar dažādām bumbām, kāpšanas sienas, un viss tas ir ļoti kompakti savienots. Apbrīnojami.
- Pastāsti tagad, es negribu... - man pat nebija jāpabeidz, lai viņš saprastu.
- Nebaidies no viņiem, viņi ir labi. - puisis cenšas attaisnot viņus.
- Piedod, bet es nevaru. - es nolaižu skatienu.
- Nāc, es gribu tevi iepazīstināt ar kādu. - puisis pēkšņi mani parauj aiz rokas, un man neatliek nekas cits kā sekot viņam.
Viņš mani izved gar cilvēku grupiņām un man rodas jautājums: Kas ir visi šie bērnii? Zāle visiem ir viena?
- Vai visi šie bērni ir no citiem apļiem? - es saņemos pajautāt.
- Jā. - puisis atbild un mēs piesteidzamies pie mazas grupiņas.
- Čau! - puisis uzsauc bērniem.
- Heyo! - visi vienbalsīgi atbild un novērsās no savām darīšanām un pievēršas mums.
- Kas ir viņa? - kāds puisis jautā. Viņu es, liekas, neesmu redzējusi.
- Tā ir Gloria. - Ekjus iepazīstina ar mani. Grupā ir viena meitene un divi puiši.
- Neesmu viņu iepriekš manījusi. - meitene mani aizdomīgi nopēta. Kāpēc visi ir tik nepārliecināti, kāpēc visi mani par kaut ko tur aizdomās?
- Atceriaties, es jums teicu, ka ir viena meitene, kuru visu laiku apsargā? - puisis skaidroja, un mani izbrīnīja, tas, ka mani apsprieda, interesanti, kādas muļķības viņi ir sacerējuši par mani.