Animalium

36. Apsūdzība

- Glorij. - Tors mani sauca, bet man acīs riesās asaras pēc garajiem apvainojumiem, aizdomām, apsūdzībām un tā tālāk.
- Jūs tiešām domājat, ka esmu spiedze? - es knapi valdot asaras jautāju, aplūkojot katru no klātesošajiem. Tas bija grūti, jo acis bija aizmiglotas.
- Tā nav mūsu izdoma, tie ir fakti. Un tos mēs jau Tev pateicām. - Tagad iestarpinājās Riks.
- Fakti. - es izspļāvu vārdu. - Kādi vel pie velna fakti? Tās ir jautājumu zīmes, neskaidrības, bet nekādā gadījumā FAKTI. - es, izberzējusi no acīm asaras, sacīju, galā izceļot vārdu 'fakti'.
- Beidz pretoties, labāk atzīsties, Tev pašai paliks labāk. - Riks maigi runāja, bet es zinu - tas ir veids, lai es atzītos, bet kas mani ir jāatzīst. KAS? Manī sakāpa dusmas, jo viņi man netic.
- Es nezinu kamā es varu atzīties. Vienīgais es varu atvainoties tajā mazajā teātrītī, kad jūs mani ieslodzījāt un es aizbēgu, - šis notikums uzdzen patīkamas atmiņas un es pasmīnu vien uz īsu mirkli. - un pēc tam paliku par VISU bērnu vadoni, starpcitu, man būtu jāiet atpakaļ, savādāk sāksies panika. - es noteicu un piecēlos no krēsla, kurā mani iegrūda. Bet pie durvīm mani gaidīja Narcissa.
- Tu nekur neiesi. - viņa rupji noteica un nostājās aizsargpozīcijā.
- Mēs tagad gaidīsim kad pamodīsies Ekjus? - es jautāju. - Savādāk mums vairs nav ko apspriest.
- Runājot par Ekjusu... - Tors iesāka. - Kas ar viņu notiek?
- Kā lai es to zinu? - es nesaprotu, kas ar mani notiek, un man te jautā, kas notiek ar Ekjusu. Tas ir vājprāts. - Man ir jāiet atpakaļ. - es saku un virzos dažus soļus uz priekšu, kur joprojām stāv Narcissa.
- Labi, ir tā pat laiks iet. - Auktors piekrita. - Kādam jāpaliek ar Kjū, ja nu viņš pamostas, vai notiek vel kas. - puisis uzrunāja vairāk Nesu, kas visu sarunu sēdēja uz Kjū gultas un nebilda ne vārda. Es pat aizmirsu par viņu.
- Es palikšu, ja kas steigšos pie jums ar ziņām. - Nesa vienkārši sacīja pat nepaskatoties uz mums.
- Labāk atstāt divus, lai viens pieskata, bet otrs skrien ziņot. - es iejaucos.
- Jā Tev, laikam, tomēr taisnība. - Tors piekrītoši nopūtās, jāpiemin tas, ka viņš ļoti negribīgi to atzīst. - Narciss, pieskati, lai nekas nenotiek, ja kas steidzies pie mums. - Narcissa piekrītoši pamāja ar galvu un nogāja nost no durvīm.
Es apmierināti pasmaidīju un devos pa durvīm ārā, un ieelpoju koridora gaisu, kas likās daudz svaigāks, par istabas gaisu.
- Ja kas - ziņojiet. - Tors vēlreiz pateica pirms aizvērt durvis. Mēs uzsākām ceļu. Es gāju pa priekšu, bet puiši devās man aizmugurē. Es veikli pieveicu labirintu un tiku līdz zālei.
Kad mēs iegājām zālē, tur jau bija palicis gaišāks, tātad ir rīts, ir jābūt rītam.
Kad es atveru durvis daudzu bērnu skatieni pievērsās man. Daudzi joprojām arī gulēja.
- Glorij. - Kāds puisis lēnām pienāca pie manis. Es pagriezos pret viņu un aplūkoju. Viņam ir brīnumaini balti mati. Es viņu biju ievērojusi viņa matu krāsas dēļ. Viņš un vel viena meitene ir kā baltas vārnas. Bet tas jau labā nozīmē, viņi atšķiras un piesaista uzmanību. Ir jāpiekrīt arī tam, ka katrs bērns šeit ir unikāls. Mēs visi šeit atšķiramies un viens otru papildinam.
- Ja? - es mudināju puisis runāt.
- Es gribu parunāt ar tevi. - viņš paskatījās man aiz muguras. - Divatā. - puisis vel piebilda.
Es piekrītoši pamāju ar galvu. - Ejat, apskataties kā visiem ir, saskaitiet cik mēs esam. - es apslēptu pavēles izteiksmi. - Lūdzu. -
- No kura laika mēs sākām Tev klausīt. - Tors bubināja, bet paklausīja. Lariks sekoja puisism.
- Kas notika? - es pievērsos pie baltmatainā puiša.