Animalium

27. Pārrunas

Mēs stāvam un skatamies viens uz otru. Puisis ir galīgi apjucis. Viņš nesaprot kas notiek.
- Mums ir jāiet. - es klusām saku, kad beidzot atceros kādēļ viņš ir nācis.
- Jā, laikam... - puisis tikpat klusu nosaka un beidzot atlaiž mani.
Es atveru durvis un mēs dodamies uz zāli. Mēs ejam klusumā. Tikai kad esam gaitenī kur atrodas zāle es sadzirdu kaut kādu troksni. Troksnis nāca no zāles. Manas visas maņas saasinājās un es skriešus dodos turp.
Kad es ieskrēju zālē, tur bija visi vadoņi, protams, izņemot Ekjusu. Viņi bija aplenkti. Pēkšņi bērnu kļuva tik daudz, ka man sareiba galva, bet tas ātri pārgāja.
- Tev nedrīkst ģībt. - es dzirdu Kjū balsi pavisam tuvu pie savas auss.
- Nemaz netaisos. - es apņemos, ka tagad es nenoģībšu. - KLUSUMU!! - es iekliedzos cik skaļi vien varu.
- Beidzot. - es sadzirdu kādu no vadoņiem nopūšamies.
- Tevi nenolaupīja?
- Tev viss ir labi?
- Kur Tu paliki?
- Kaut kas notika?
- APKLUSTIET VISI!!! - es iekliedzos, kad skaļums sāka pārkāpt robežas - Visi aizveriet savas mutes! - es jau klusāk nosaku un dodos pūlī ar cerību, ka mani neapēdīs dzīvu.
Bērni pašķiras un es tieku līdz krēslam, kas joprojām stāv tajā pašā vietā, kur es to atstāju.
- Glorij... - Meitene, kas vienmēr uzsāk sarunu ar mani, mani sauc.
- Tagad klausieties visi šurp! - es joprojām paaugstinātā balsī saucu. - Tagad sasauciet visus bērnus, kas dzīvo mītnē. Visus, no visiem apļiem! - es pavēlu.
Un tagad man ir brīdis apdomāt, ko es viņiem teikšu, kas man vispār ir jāsaka.

Ko man teikt?

Es pat nepaspēju apdomāties, kad mani atgriež atpakaļ no pārdomām skaļā bļaustīšanās.
- Es jums teicu apklustiet, kas jums nav skaidrs? - es katru vārdu izkliedzu arvien skaļāk un skaļāk. Tas palīdz viņus noklusināt līdz murmināšanai.
- Visi ir te. - kāds no pūļa paziņo.
Es pieceļos kājās un uzkāpju uz krēsla, lai varētu aplūkot visus. Bet manas acis meklē tikai vienu cilvēku. Vulps. Viņš man ir vajadzīgs. Es klusēju ilgu laiku un ar acīm pāršķiroju visus bērnus, es atrodu Ovu, Ekjusu, Narcissu, Centu, Leo un citus Animalium, bet Vulps paliek nepamanīts. Manas acis klejo pa pūli, kas sāk neapmierināti izkliegt dažādus saukļus. Bet tad es sadzirdu tādu kā svilpienu no zāles ieejas puses. Es automātiski pagriežos un tur viņš stāv. Viņa seju rotā viņa trakais smaids, kas vairs neliekas tik kaitinošs. Es atviegloti nopūšos un nokrekšķinos, lai pievērstu bērnu uzmanību.
- Es jūs visus sapūlcināju, lai paziņotu, ka... - un es apklusu. Kāpēc es viņus sasaucu? Kāpēc? - lai pateikti, ka mums... mums visiem... - es meklēju vārdus, kas karājās uz mēles gala, bet nekādi nenāca pār lūpām. - ka mums visiem tagad.... vajadzētu... - ko mums vajag? Ko man vajag? Ko viņiem vajag? Kaut kas bezjēdzīgs... - mums visiem vajag turēties kopā. - es beidzot pasaku, bet tas izklausās nepārliecināti. - Jā, mums visiem tagad ir jāturas kopā. Es gribu teikt, ka tagad neviens vairs neizies no šejienes, pirms nav pateicis kāds ir iemesls. - pēkšņi vārdi sāka birt paši. - Pie durvīm tagad visu laiku kāds dežūrēs. Neviens nedrīkst pamest šo telpu. Mūs jau tā ir maz. - es paziņoju.
- Tagad mēs būsim ieslodzīti? - kāds izkliedz.
- Kas Tu vispār esi, lai uzstādītu noteikumus? - kāds cits iesaucas.
- Kāpēc mums Tev ir jāklausa? - trešais jautā.
- Jā, kāpēc, kas Tu vispār esi? Varbūt mēs tagad visi mirsim Tevis dēļ! - kāds cits paziņo un atkal atsākas balsu jūra.
- PIRMKĀRT! Ja jūs gribat blandīties pa nepazīstamiem gaiteņiem un nomirt vienatnē, lūdzu, ejat, neviens jūs neturēs! - es norādu uz izeju - OTRKĀRT! Jūs visi mani pazīstat, bet ja kāds ir aizmirsis, es esmu Glorija no Animalium apļa. Es tiku turēt atsevišķi no pārējiem, mani visu laiku veda uz pārbaudēm un man visu laiku špricēja zāles! Katru reizi, kad mani aizveda uz pārbaudi, es aizmirsu par visu, kas notika pirms pārbaudēm. Man joprojām nav atmiņu, bet tās lēnām sāk atgriezties vīziju veidā! - es runāju bez aizķeršanās un pati pārsteidzu sevi par tādu atklātību. - Treškārt! Ja kādam ir kādi jautājumi es vienmēr esmu gatava atbildēt, ja varu. Tikai nebļaujat. - es nobeidzu savu teikto un nolecu no krēsla.
No tik garām runām un straujās kustības man sareibst galva. Acis sāk migloties.
Tikai ne atkal!