Animalium

12. Siena

Es lēnām pagriežos pret runātāju un nedroši pamāju ar galvu.
- Nāc es tevi aizvedīšu. - Rudais puisis cenšas izspiest aicinošu smaidu, bet tā vietā sanāk vien greizs smīniņš.
Es ievelku dziļu elpu un dodos puiša virzienā.
- Kā Tu te vispār ieklīdi? - viņš izbrīnīti jautā, bet es tikai paraustu plecus.
- Kāpēc es nevarēju tikt iekšā? - es jautāju, pati sev par pārsteigumu tik nogurušā balsī.
- Es nezinu, neviens nevar tikt svešā aplī, tur ir, it kā siena, kas neļauj tikt iekšā. - viņš parausta plecus un pastāsta, to ko es jau paspēju saprast.
- To es pati jau sapratu. - es īgni teicu. - Ko Tu pats te dari? - pēkšņi man radās jautājums.
- Es esmu gaišreģis. - es jutu, ka viņš atkal smīn ar savu riebīgo smīniņu.
- Kā tad. - es nobolu acis un turpinu iet.
- Kjū uztraucas par tevi. - pēc tā, ka mēs pagriezāmies pirmajā pagriezienā Vulps nosaka.
- Kjū? - es nesapratu.
- A, un Ova arī. - viņš piemetina, tā arī neatbildot uz manu jautājumu.
- Kjū ir Ekjus? - es minu.
- Aha. - puisis piekrītoši pamāj ar galvu. Turpmāko ceļu mēs ejam klusējot.
Drīzumā, apmēram pie 900 soļiem mēs pagriežamies garā gaitenī un es aiz priekiem nojūku  un atkal sāku skaitīt soļus no sākuma.
- Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi... - es nopūšos un sāku murmināt.
- Ko Tu skaiti? - uz 30tajiem soļiem viņš mani pārtrauc.
- Soļus. - es žigli atbildu un atsāku skaitīt.
- Kāpēc? - viņš nesaprata.
- Lai varētu orientēties. - es atbildu.
- Var redzēt... - viņš sarkastiski novelk.
- Tad es neskaitīju. - es nobubinu.
- Starp citu... Par ko jūs runājāt? - viņš viltīgi pašķielēja uz mani.
- Viņš neteica? - es biju pārsteigta.
- Nē, tikai atnāca, pajautāja par tevi un īsumā pateica, ka Tu aizbēgi prom. Citu paskaidrojumu nebija. - viņš atbildēja.
- Kāpēc Tu atnāci? - es nesapratu - Un kā Tu mani atradi? - es centos jautāt pēc iespējas nopietnāk.
- Varbūt Tu man iepatikies, un es negribu, lai Tu pazustu. - puisis parausta plecus un uz brīdi es pamanu viņa sejā rūgtumu, bet tas pazūd tik pat ātri, cik parādījās.
- Un kā Tu mani atradi? - es nelikos mierā.
- Es jau teicu - esmu gaišreģis. - puisis sapņaini atkārto iepriekš sacīto.
- Hmmm.. - es novelku.
Mēs turpinam iet pa noslēpumainajiem gaiteņiem.
- Kā Tu te orientējies? - es nesapratu.
- Tas ir noslēpums. Kuššš.. - viņš joprojām smīn. - Vai esi kādreiz vērusi vaļā kādu no šīm durvīm?  - puisis norāda uz apkārtesošajām durvīm, es pakratu galvu. - pamēģini. - Vulps apstājās pie kādām baltām durvīm.
Es tās vērīgi nopētu - baltas, bez jebkādām plaisām.
- Kas aiz tām ir? - es palūkojos uz puisi.
- Nezinu. - puiša smīns paplašinājās, liekas teiciens "smaids līdz ausīm" šim puisim ir pilnīgi reāls.
Es atkal nopētu durvis un pieskaros vēsajam rokturim. Nopūta, un es parauju rokturi. Durvis atveras un mana mute atplešas šokā, un tad nepārlicībā,tad visbeidzot neizpratnē.
Man priekšā ir balta siena.