Animalium

23. Atbildes

Riks bija apsēdies uz gultas malas. Es tūdaļ nolaidu acis un ieurbos grīdā. Kur es vispār esmu? Kāpēc pat te dzīve ir grūta? Kā es zinu ka ārpusē dzīve ir grūta? Jo tur ir daudz vairāk cilvēku. Cilvēki padara dzīvi grūtāku.
- Glorij? - Rika roka noslīdēja no mana vaiga līdz plaukstai un saķēra to maigi. Es uz mirkli pacēlu skatienu, lai parādītu, ka dzirdu viņu, un tūdaļ nolaidu. - Nāc šurp. - viņš it kā lasot manas domas izpleta rokas un es iekritu viņa apskāvienā. Tas sasildīja gan fiziski, gan iekšēji. Tas ir patīkami. Bet apskāviens arī atsaldēja kaut kādu sasalušu ūdens kluci, jo manas acis izplūda asarās, laikam tā to nosauca Narcissa. - Viss būs labi. - Riks mierināja.
- Nekas vairs nebūs labi. - es šņukstējj.
- Es neļaušu, lai kāds Tev nodara pāri. Mēs esam draugi, vaine? Draugi uzticas viens otram. - Riks teica saldā balsī, bet daži vārdi man aizķērās prātā un es atrāvos no viņa. Draugi? Uzticas? Viņam vajag informāciju.
- Draugi uzticas... - es atbalsoju, un noslaucīju asaras no vaigiem.
- Nu ja! - lai cik ļoti es gribētu noraidīt aizdomas, katra viņa darbība kliedza par pretējo.
Es smagi nopūtos un piecēlos no gultas. Šī ir mana istaba.
- Ko Tu gribi zināt? - es atslēdzu ņuņņu un ieslēdzu nopietnību. Pietiek mani samāksloti žēlot!
- Glorij.. Tu pārprati. - puisis ir gudrs, tāpēc ātri saprata manu domu gājienu.
- Es zinu, ka visi grib dzirdēt atbildes, ja Tu no manis neizzināsi, tad kāds cits nāks, un tā līdz es nosprāgšu. - es atspiedos pret galda malu. Par laimi šoreiz mani neviens nebija izģērbis.
- Ko Tu zini? - puisis palika nopietns.
- To pašu ko jūs, vienīgi man ir daži minējumi, sīki fragmenti no kaut kādām bezjēdzīgām sarunām, un mani ik pa laikam pārņem kaut kas un sāk runāt manā vietā. - es godīgi atbildēju, bet viņi nemūžam nenoticēs.
- Tātad Tu apgalvo, ka tā kas runāja zālē, nebiji Tu? - Riks pārjautāja. No viņa balss nevarēja neko izteikt. Viņš ir profesionāls nopratinātājs un līdz viņš pats negribēs, es neuzzināšu viņa domas.
- Tieši to es apgalvoju. - es piekrītoši pamāju ar galvu.
- Kādas ir Tavas idejas par Tavu tekstu, ko Tu izkliedzi? - Lariks mani vēroja no galvas līdz kājām, nepakustinot ne vienu vaibstu uz sejas.
- Var lūdzu atgādināt kāds bija teksts, precīzi? - es atcerējos tekstu, bet es gribēju pārliecināties, ka es atceros visu un bez kļūdām.
- Tagad viss krasi mainīsies! Mēs ņemsim vairāk. Divdesmit pieci. - puisis atbalsoja manus vārdus. Divdesmit pieci. Tas ir kaut kas jauns... Skaitlis... Bērnu skaits. Viņi paņems vel divdesmit piecus?
- Cik bērni ir palikuši? - es jautāju.
- 63 - puisis atbild un viņa acis iemirdzas, it kā sekojot manam domu gājienam.
- Es domāju, ka divdesmit pieci nozīmē bērnu skaitu, visdrīzāk Viņi taisās atstāt divdesmit piecus bērnus. - es loģiski izsecināju.
- Kurus? - puisis jautāja stulbu jautājumu.
- Šis jautājums te neiederas, un es arī nezinu. - es jūtu kā manī atgriežas kaut kādas senas izjūtas. Tās ir patīkamas.
- Un kāds iederas? - viņš jautāja.
- Piemēram, kāpēc 25 bērni? Ar ko šie 25 atšķiras no pārējiem? Kur pazūd pārējie? - es devu idejas jautājumiem, bet knapi varēju atbildēt uz kādu no tiem.
- Nu tad atbildi. - viņš mudināja.
- Manuprāt, jo mēs esam ar kaut ko īpaši... - puisis mani rupji pārtrauca.
- Mēs? -
- Es domāju, ka divdesmit piecus bērnus veidos visi Animalium, apļu vadoņi un varbūt vel kādi bērni. - es skaidroju.
- Pēc Taviem aprēķiniem sanāk 13 bērni. Kur vel 12? - viņš turpināja uzdot bezjēdzīgus jautājumus.
- Es jau atbildēju. Gan jau tie būs bērni no pārējiem apļiem. - es garlaikoti teicu.
- Labi, tālāk. - puisis gaidīja atbildes uz maniem jautājumiem no manis.... Tas ir komiski. Komika. Tas bija kaut kas smieklīgs, vai ne?
- Ar ko mēs atšķiramies? Jo mēs esam ar kaut ko labāki. - es vienkārši skaidroju - Bet uz pēdējo jautājumu es nevaru pat iedomāties atbildi. - es ātri piebildu.