Animalium

40. Naži

Es pārvelku ar pirkstiem pa rokturiem vēlreiz un vēlreiz. Man ir bail kļūdīties, bet, ja es to neizdarīšu, tad neuzzināšu. Man ir jāmēģina.
Es saķeru abus rokturus. Zem pirkstiem es sajūtu dīvainas kustības, bet es nelaižu vaļā. Es parauju rokturus uz sāniem, un tie izvelkas laukā, ne pilnībā, bet tie iedarbina kādu mehānismu.
Kasti pārstrāvo spilgti balta gaisma, kad tā pieskaras maniem pirkstiem es sajūtu elektrības strāvu. Tā nav tik spēcīga, lai nogalināta, bet tā uz brīdi mani apdullina.
- Glorij! - laikam no malas izskatās daudz briesmīgāk, jo šis sauciens atbalsojas man ausīs.
- Apklustiet! - es iebļaujos un aizveru acis. Ievelku dziļu elpu un atveru acis. Manas rokas joprojām tur kastes rokturus. Kaste ir mainījusies, tā atvērās. Tagad starp kastes vāku un malām ir maza sprauga. Es uzmanīgi atlaižu rokturus un atveru kasti. Kastē ir tumšs. Es iebāžu roku iekšā, un tā atduras pret kaut ko cietu. Kaut kas iedžinkstas. Mana roka neiet pat līdz pus kastei. Es pataustu pamatni un tā saburzas un atsedz spīdīgus asmeņus. Es saķeru melno lupatu. Lupata slēpa vairākus nažus ar asiem asmeņiem. Es pat negribu izmēģināt cik tie ir asi. Es pieskaros pie viena naža roktura, un satveru to. Tas ir ērts. Es izvelku nazi laukā, un parādu visiem. Manas ausis neuztver skaņu. Es redzu tikai nazi. Fonā redzu arī bērnu sejas, kas ir ieplestas šokā. Daži arī kaut ko saka, jautā, bet es nedzirdu.
Ko Viņi plāno? Kāpēc mums vajag nažus? Viņi liks mums cīnīties vienam ar otru? Kāpēc?
Es sajutu ūdens piles tekam pa vaigiem. Es raudu. Man tek asaras. Es joprojām turu nazi.
Tas patīkami ir iegūlies plaukstā. Mani tas biedē. Man patīk naža spēks.
- Glorij! - es atkal dzirdu klaigas un dažas pārkliedz vispārējo skaļumu. Tikai tad es pamanu, ka manu roku, pie plaukstas locītavas vel tur cita roka. Es pagriežu galvu un apskatu rokas īpašnieku.
- Vulp? - es nošņukstu. Viņa acis ir nopietnas un roka stiepjas tālāk. Viņš pārņem nazi un ieliek to atpakaļ, laikam. Kad nazis vairs nav manā rokā es iekrītu Vulpa skavās. Es nezinu kāpēc man ir tāda reakcija. Varbūt man ir bail no nākotnes. Varbūt es vienkārši neesmu gatava uzzināt nažu pielietojumu.
Es jūtu Vulpa rokas uz muguras. Tās mierinoši slīd pa muguru. Šī sajūta, tā ir pazīstama. Tik ļoti, ka es atraujos un ieskatos puiša acīs. Viņš ir mierīgs un mierinošs. Viņam uz ģīmja nav tas stūlbais smaids. Viņš nesaka neko, bet viņa skatiens mierina, ja viņš neuztraucas, tad man arī nav iemesla, vai ne?
Tikai kad sajūtu kādu plaukstu uz vaigiem, es saprotu, ka man joprojām tek asaras. Es samirkšķinu acis, noņemu Vulpa roku un pati cenšos nomierināties, noslaukot asaras. Man ir jāatgūst kontrole. Es galu galā atvēru to sasodīto kasti, es to izdarīju.
- Glorija! - sadzirdu Tora balsi. Pirms pagriezties es vel vienu reiz samirkšķinu acis, noslauku seju ar plaukstām un pagriežos pret runātāju. - Tu atvēri to kasti. - viņa acis spīd, viņš ir sajūsmā. - Un Tu neuzsprāgi. - šī mazā piebilde man liek pasmaidīt.
- Jā.. - es vāji atbildu, pati pat nezinu, es apstiprinu to, ka atvēru kasti, vai piekrītu tam, ka neuzsprāgu.
- Tagad tikai jātiek galā, ko nozīmē tie naži. - viņš runā lēni un šoreiz tiešām patiesi un jauki. Tas liek man pasmaidīt.
- Jā, es ļoti ceru, ka... - es nevaru to pateikt skaļi visu bērnu klātbūtnē. Kad es paceļu skatienu, es saprotu, ka mums apkārt ir tikai skaitāmi cilvēki. Kur palika visi?
- Ka mums nebūs viens otru jāsagriež uz suši? - puisis iesmejas. Bet mani šis spriedums apstulbina.
- Suši? - es nesaprašanā pārjautāju.
- Es nezinu, vinkārši ienāca prātā. - puisis teikumu iesāk vienaldzīgi, bet tad it kā saprot, kāpēc es pārjautāju. - Nē! Es nekritīšu komā! Nē! - puisis nokrīt sēdus, viņa acis no miermīlīgām vienā momentā paliek baiļpilnas.
- Tas nav nekas traks. Tas ir labi, Tev atgriezīsies atmiņas. - es cenšos mierināt, bet tas man gaužām slikti sanāk.
- Ja es padodos tām atmiņām, pieskati visus. - puisis nopietni saka.
- JA Tu padosies. - es viņam atgādinu.