Animalium

8. Draugi II

Mēs nosēdējām diezgan ilgu laiku, pa kuru es paspēju pārvietoties meitenei blakus, mēs runājām par dažādām tēmām.
- Tu tiešām esi labs cilvēks. - meitene atzina.
- Paldies, man liekas Tu esi tieši visīstākais piemērs, kādam ir jābūt draugam. - es iesmejos.
Pēkšņi mans vēders ierūcās un es atcerējos, ka neesmu ēdusi ne brokastis, ne pusdienas.
- Kad ir domāta kāda ēdienreize? - es iejautājos.
- Man liekas brokastis Tu nogulēji, bet pusdienas mēs nopļāpājām, bet es zinu kā mēs varam nočiept ēdienu. - viņa viltīgi pasmaidīja un piecēlās. Augumā viņa izrādījās krietni īsāka par mani.
Meitene pastiepa man roku, un es to saķēru. Ova mani parāva augšā un es, var teikt, uzlidoju augšā: -Paldies. - es uzsmaidu meitenei un sakārtoju kreklu.
- Ejam. - par atbildi viņa uzsmaida un parauj mani aiz rokas, atkal saķerot to.
Mēs ejam līdzīgā virzienā, kur es jau esmu bijusi. Es atpazīstu pagriezienu. Mēs paejam garām zālei un vel kàdu brīdi dodamies pa gaiteni, un tad pagriežamies vel vienā pagriezienā.
Es pazīstu šo ceļu!
Tas ir ceļš uz ēdnīcu, bet mēs apstājamies vairākus soļus no ēdnīcas durvīm. Durvis saplūst ar apkārtējām sienām, tāpēc, laikam, neesmu iepriekš tās pamanījusi. Meitene parakņājās vienā no bikšu kabatām un izvilka stiepli. Viņa veikli to ielika atlslēdzenē un tikpat veikli atslēdza durvis.
- Wow. - es biju patīkami pārsteigta.
- Paldies. - meitene uzsmaida man platu smaidu un atver durvis.
Aiz durvīm ir virtuve. Telpā ir baltie toņi un viss ir no dzelzs, vismaz tā liekas uz pirmo acu uzmetienu. Mēs ieejam telpā, un izrādas te ir viens vīrietis.
- Sveika Ova! - vīrietis pieceļas no krēsla, uz kura sēdēja un pasveicina meiteni. Vīrietis ir vēl īsāks par manu jauno draudzeni. - Tu šodien neesi viena. - viņš nopēta mani. - Man šķiet Tu esi Glorija. - vīrietis kļūst nopietns un, liekas, acīs parādās mazas dusmu dzirkstelītes, kas tūlīt pat nodziest un vīrietis uzsmaida man greizu smaidu. - Jūs gribat kaut ko uzkost, vaine? - Vīrietis turpina monologā runāt, bet mēs tikai piekrītoši pamājam ar galvu. Vīrietis dodas liela skapja virzienā. Un es manu, ka manas plaukstas sāk nepatīkami svīst.
- Tu esi pārliecināta? - es čukstu draudzenei un skatos ar tik žēlu skatienu cik spēju.
- Viņš ir labs, viss būs labi. - meitene ieskatās man acīs un atčukst.
- Lai tā būtu. - es čukstēju vairāk sev nekā meitenei, bet nezaudēju modrību, viss tas ir ļoti aizdomīgi.
Pēc brīža vīrietis mums pasniedza pa sviestmaizei. Mēs atspiedāmies pret kādu dzelzs galdu un sākām ēst. Sviestmaize izrādījās ļoti garšīga. Tā bija balta maize ar sviestu, kādu gaļas gabalu un apaļu dārzeni, ko es nespēju atpazīt.
- Tas ir gurķis. - vīrietis nosaka, un drusku sabiedē mani.
Es ieskatos vīrietim acīs, un viņš atbild ar draudīgu skatienu.
Es ātri apēdu savu sviestmaizi un mēs gājām uz izejas pusi.
Tuvojoties izejai, mūs gaidīja nepatīkams pārsteigums.