Animalium

58.

Es sēžu klusumā uz galda un šūpoju ar kājām. Gaidīšana klusumā ir pārāk ilga un mokoša. Man niez rokas no bezdarbības, tāpēc es nolecu no galda, un novietoju melnās kastes, no sākuma vienu, tad otru. Lieki teikt, ka tās ir diezgan smagas. Es tās abas atveru un skatījos te uz vienu, te uz otru. Vienā ir spīdīgi naži, otrā - pistole. Kam gan šie priekšmeti ir domāti? Nevar taču būt, ka mums būs jāgalina viens otru nost. Viņi nenolaistos tik zemu, bet ja nu? Ko tad viņi ir iecerējuši, tam ir jābūt kaut kam lielam, kas mums pat prātā nevar ienākt. Un kas būs šodienas kastē? Arī ierocis? Ja jā, tad kāds?
Es paņemu vienu nazi un aplūkoju to uzmanīgāk. Tas viss ir no kāda metāla, tas spīd, un rokturis ir veidots tā, ka saplust ar turētāja plaukstu. Apskatot nazi tuvāk, es pamanu kaut ko iegravētu uz tā roktura, tur ir kāda zīme, bet to ir grūti saskatīt, tā ir vieglāk sataustāma. Es cenšo nazi pagriezt pareizajā leņķī, lai būtu vieglāk saskatīt uzrakstu, bet tas ir visai sarežģīti, tāpēc es cenšos to sataustīt. Un man izdodas saprast, kas tur ir. Tas ir burts. Burts U.
Es paņemu citu nazi, un aptaustu arī to. Uz tā arī ir burts, bet šoreiz cits, T. U un T. TU? Es sāku lēnām vilkt laukā visus pārējos nažus pēc kārtas un aptaustu katru no tiem. Un uz katra ir pa burtam, uz katra cits, izņemot dažus, kuri atkārtojās.
Man vajag palīdzību, to es saprotu uzreiz. Es žigli sakrāmēju visu kastē un izskrienu no istabas. Pirms doties uz zāli es apdomājos, vai nevajadzētu ieiet blakus durvīs, kur guļ Ekjus. Vilinājums ir liels, uz brīdi es pat tik tiešām pavirzos tuvāk durvīm, bet tad atceros par puiša slikto garastāvoki un svarīgākām lietām, kas mani šobrīd uztrauc.
Zālē valda miers. Bērni brīnumainā kārtā neceļ paniku. Visi sēž mazās grupiņās un kaut ko apspriež. Manu klātbūtni pēc brīža ievēro dažas meitenes.
- Glorij! - pie manis piesteidzas Ova, Leksa un pāris citas meitenes. - Mēs dzirdējām, ka Kjū ir pamodies! Kur viņš ir? - viņas vienlaicīgi piesteidzās.
- Jā, viņš ir pamodies, bet viņam vel kādu brīdi ir jāatgūstas. Gan jau pēc brīža viņš arī šeit parādīsies. - es uzsmaidu pēc iespējas patiesāku smaidu. Neesmu pārliecināta par to, ka Ekjus tuvākajā laika saņemsies ar kādu runāt, kur nu vel aiziet līdz zālei.
- Tu izskaties satraukusies. Kaut kas notika? - Ova ziņkārīgi jautāja, bet pārējās neapmierināti devās prom, nesaņemot apmierinošu atbildi.
- Jā. Ir noticis kaut kas dīvains, bet tas nav nekas slikts, es tā domāju. - tik tiešām neesmu pārliecināta, vai burti ir bīstami, vai tā ir palīdzība, vai kārtējā spēlīte.
- Kas notika? - meitene sarauca pieri.
- Es atklāju kaut ko. - es izvairīgi pasaku. Bet kāpēc? Es taču varu lūgt meitenes palīdzību. - Pagaidi mani te, labi? - par atbildi viņa pamāj ar galvu.
Es ieeju dziļāk telpā un ar acīm meklēju Riku. Nebija ilgi jāmeklē. Viņš sēdēja vienā no grupiņām un kaut ko aizrautīgi apsprieda.
Es lēnām tuvojos.
- ... nepanesama. Es nesaprotu, ko viņa cenšas panākt. Viņa nekad neko nesaka, tāda sajūta, ka viņa ar mums spēlējas. Un viņa... - puisis aprāvās un pagriezās pret mani. Neesmu tik stulba, lai nesaprastu, ka runa bija par mani, bet šobrīd šie vārdi mani neuztrauc.
- Rik, man vajag tavu palīdzību. Nāc. - es mierīgi nosaku un gaidu, kad viņš piecelsies. Viņš uz brīdi ieskatās visu klātesošo acīs, tad lēnām pieceļas un pagriežas pret mani.
- Ko tev vajag? - viņš izaicinoši jautā.
- Es taču jau pateicu. Man. Vajag. Tavu. Palīdzību. - es nobolu acis un izrunāju katru vārdu atsevišķi, it kā viņš būtu maziņš bērns. - Un vari paņemt vienu no viņiem, kurš tavuprāt varētu būt noderīgs minot mīklas. - es vel piebildu, nopētot visus, tad pagriezos un devos pie Ovas, kura gaidoši skatījās uz mani.
- Ar ko palīdzēt? Glorij! - viņš nesaprata, bet sekoja.