Animalium

46. Plāns

Paiet nenosakāmi daudz laika līdz es iztaujāju visus bērnus, kas bija pieteikušies meklēt kastes. Kopā viņu ir 11. Nav pārāk daudz, bet tas ir pietiekami. Kaut arī mani sāk kaitināt visa šī situācija un visi šie neapmierināmie bērni, es negribu riskēt ar viņu dzīvībām. Man viņu ir žēl. Es vairs nezinu, kas notiek manā galvā. Tur ir putra. Viena liela putra.
Par laimi man nav jāiegaumē visu 11 bērnu vārdus, jo man ir papīrs uz kura uzrakstītas grupas, kuras pa trīs bērniem katru dienu ies apgaitā.
Pirmā grupa - Leo, Bambu, Ira.
Otrā grupa - Narcissa, Dandelions, Rovana.
Trešā grupa - Felis, Kverc, Abiegnis.
Ceturtā grupa - Inansis, Raddare un es.
Tā kā sanāca, ka vienā grupā bija divi cilvēki, es ierakstīju sevi kā trešo.
Mani drusku izbrīnija tas, ka pieteicās trīs meitenes, es domāju, ka meitenes vispār neriskēs nākt. Izrādijās arī tas, ka tikai dažiem ir atgriezušās atmiņas. Manuprāt tā nav laba zīme.
- Tad kas mums ir jādara? - Inansis, apvaldot aizkaitinājumu un dusmas, jautā.
Es smagi nopūšos un sāku stāstīt: - Katru dienu jūs, sadalīti pa trīs, iesiet cauri visiem gaiteņiem un meklēsiet kastes. Visas, bez izņēmuma jums ir jānes uz šo telpu. - es stāstu. - Ja jums gadās kāds negadījums, vai ir parādïjušās vismazākās izmaiņas gaiteņos, jums ir jāsūta vismaz viens pie manis. Es pārsvarā uzturēšos te, vai zālē... - un mani noteikti kāds pārtrauc.
- Kāpēc tieši tev? - šoreiz tā ir Narcissa.
- Tā kā es ieviešu šādu pasākumu, es esmu atbildīga par katru no jums, tāpēc visa informācija tiek stāstīta man. - es pacietīgi skaidroju. - Kā arī gribu atgādināt - viss ko mēs runājam šajā telpā, paliek šajā telpā. Ja vien es pati nolemju pastāstīt kādam ārpus šīs istabas. - šis lēmums man gāja grūti, jo es negribēju bērnus turēt neziņā, bet laikam tā ir labāk. Nedrīkst viņus lieki uztraukt.
- Tātad viss ko mēs sameklējam paliek šajā istabā? - Riks pārjautā.
- Jā. - es apstiprinu.
- Bet kā pārējie? - viņš nesaprašanā jautā.
- Viņiem es stāstīšu tad, kad mums būs jau kaut kas skaidrs, kad mēs zināsim kaut ko uz visiem 100 procentiem. - es mierīgi skaidroju.
- Ja tā būs labāk. - viņš piekāpjas.
- Tā būs. - es cenšos viņu pārliecināt. - A un šodienas, tā saucamie, dežuranti ir Leo, Bambu un Ira. - es vel piebildu, ieskatoties sarakstā. - Jūs trijatā aizkavējaties, bet pārējie ejat uz zāli. - es piekodinu.
Visi sāk rosīties pie durvīm un pēc brīža visi pamet telpu izņemot tos kurus es nosaucu un Riks ar Narcissu. Es neiebilstu viņu klātbūtnei, jo viņiem es uzticos.
- Ņemiet lapu un zīmējiet karti. Jums ir jāzīmē viss ceļš no šīs istabas, ko jūs noejat. Un atzīmējiet ar punktu, kur jūs atrodat kasti. - es viņiem iedodu papīru un zīmuli.
- Kā mēs zīmēsim ceļu? - Leo dīvaini nopēta lapu.
- Jūs noejat vienu gaiteni un novelkat svītru. Kas te tik sarežģīts? - es nesaprotu puiša sašutumu. - Un ja kādā gaitenī ir pagrieziens, kas ir gaiteņa vidū, tad jūs ievelkat mazas svītriņas, lai zinātu, ka tie pagriezieni vel ir jāizseko. - kamēr viņi vel neaizgāja, es piebildu.
- Nu labi. Tad mēs ejam. - puisis velta man nedrošu skatienu, tad palūkojas uz grupas biedriem, kuri nebilda ne vārda.
Es tikai piekrītoši pamāju, un viņi dodas prom.
- Karte. Tas ir gudri darīts. - Riks atzinīgi paslavē.
- Paldies. - es klusām nočukstu.