Animalium

50. Pazīstamā sajūta

Mēs visi uztraukti saskatamies.
- Jūs jokojat? VAI JŪS JOKOJAT? - Narcissa izkliedz. - Vai tiešām Viņi nevarēja izdomāt labākas dāvanas? - viņa neapmierināti bļaustās.
  - Nomierinies. - es klusām izdvešu.
- Kāds nomierinies? Kā es varu nomierināties, ja viņi grib, lai mēs viens otru nogalinam? - viņa bļauj.
- Mums ir jāsaglabā miers. - es klusām čukstu. Bet es nevaru arī nepiekrist Narcissai. Viņai ir taisnība. Viņi tik tiešām grib, lai mēs viens otru noduram un nošaujam. Cita skaidrojuma man nav.
Riks joprojām stāv klusējot. Viņu ierocis ir paralizējis.
Es paņemu lupatu, kas bija uzklāta uz ieroča, un ar to uzmanīgi paņemu priekšmetu. Zem tā ir cita sarkana lupata.
- Noņem to lupatu. - es klusām lūdzu. Pati es uzmanīgi turu pistoli rokās. Tā ir smaga. Turot bīstamo iroci, manas rokas pašas sāka darboties. Tās paņēma ieroci, un saskaroties pirkstiem ar vēso metālu, pār manu ķermeni pārskrēja vēsas skudriņas. Kaut kādā maģiskā veidā rokas darbojās un atvēra aptveri. Tajā ir 7 lodes.
- Glorij, kā tu? - visu šo laiku es tiku vērota, bet es to pat nemanīju, it kā visa pasaule būtu pazudusi un šai telpā būtu tikai es un ierocis. Tas mani biedē, bet ir arī tik vilinošs. Pa galvu skraida dažādas domas, un kaut kur saprāta dziļumos slēpjas kādas atmiņas, ko es nespēju skaidri izskaidrot. Es jūtu, ka tieši šīs atmiņas ir atslēga, lai atrastu izeju. Tieši tās apslēptās atmiņas var glābt visus, bet es nespēju atcerēties. Es nespēju apskatīt šīs atmiņas. - Glo, kas notiek? Tu kaut ko atcerējies? - Riks pieskaras pie mana pleca un es noraustos.
- Viss ir labi. - es automātiski izmetu. - Es nezinu kā to paskaidrot, bet kad es tam pieskāros, bija tāda sajūta, ka es esmu to darījusi agrāk. - es turu ieroci vienā rokā, bet aptveri citā. Un tur ir kaut kas aizdomīgs. Es ar pirkstu pārslīdu pa visu ložu muguriņām un apstājos pie pēdējās. Tā nav tāda kā pārējās.
- Kas tur ir? - Riks jautā.
- Ko pie velna nozīmē tas skaitlis? - Narcissa skaļi nolamājas, kas novērš manu uzmanību no aptveres. Es ielūkojos kastē. Tajā ir viens skaitlis. Gluži tā pat kā vakardienas kastē, bet šoreiz "6" vietā ir "5".
- Pagaišajā kastē arī bija skaitlis, bet seši. Man ir ļoti baisas aizdomas. - es noklusināti runāju, it kā baidoties, ka mani sadzirdēs kādas svešas ausis. Abi uzreiz skatās uz mani jautājoši, bet es redzu pēc skatiena, ka viņi jau zin atbildi. Viņi jau zin, ko tas nozīmē. - Notiek atskaite. - es beidzot pārtraucu iestājušos klusumu, kas liekas kā smagums uz pleciem.
- Un ko pēc tavām domām viņi atskaita? - šoreiz Narcissa pieklusina balsi.
- Es nezinu. - to es tik tiešām nezinu. Skaitlis ir diezgan maziņš. Tātad pāc tā, ka tas beigsies, notiks kaut kas. Ko gan viņi var atskaitīt. Atbilde slēpjas kaut kur man galvā, bet kā jau vienmēr, tā ir nolēmusi paspēlēt ar mani paslēpes.
- Nu tad izsaki savus minējumus. - Riks saka un man galvā noklikšķ kaut kāds klikšķis. Es ar acīm sāku meklēt atbildi pa visu istabu, bet es zinu, ka šeit tās nav. - Tev taču patīk minējumi. - Riks vel piebilst un es atceros. - Nu?
- Viņi atskaita... - es no priekiem par to, ka atcerējos, ar grūtībām spēju ko dabūt pār lūpām. Un tieši tad, kad es biju gatava turpināt, atvērās durvis un tajās stāvēja Leo.
- Šodien jau ir paņemti četri cilvēki! - Leo aizelsies nomurmināja. Un tad viņa skatiens apstājās pie manām rokām. - Oh mēsli! - puisim izspraucas dīvains izsauciens. - Jūs jukuši esat? - puisis ienāk dziļāk telpā un aiztaisa aiz sevis durvis.
- Ne jau mēs, bet Viņi. - es nosaku un ar pistoli norādu augšā.
- Nu labi, jebkurā gadījumā, tev ir jāiet uz zāli. - viņš paziņo.
- Tagad nevaru. - es drusku par asu atcērtu.
- Te nav jautājums - tu vari vai nevari, tev ir jāiet! - Leo ir uztājīgs, un lai cik ļoti es negribētu, man tomēr ir jāpiekāpjas.
- Labi. - es nosaku un ielieku pistoli atpakaļ kastē, bet patronas atdodu Rikam. - Paliec te, līdz mēs ar Narcissu atgriežamies. - es mierīgi nosaku un dodos durvju virzienā, kur Leo jau gaida.
Pēdējā doma, kas mētājas pa manu galvu - Mums ir atlikušas tikai 5 dienas.