Animalium

32. Septiņas dienas

Puisis joprojām cītīgi cenšas man iegalvot, ka esmu spiedze, kas nesen bija izspēlējusi teātri. Mums apkārt izveidojās ciešs aplis, kas kaut ko murmināja, bet es tajā pagaidām neiespringa, jo man ir jāpierāda tam idiotam, ka es esmu tāds pats bērns kā viņš un nezinu nekādu Gabrielu. No kurienes viņiem tāda iztēle.
- Glorija! Beidz šo teātri! Man apnika ar tevi strīdtēties. - puisis sāka padoties.
- Es beidz? Tu pats beidz mani saukt par kaut kādu Gabrielu un teikt, ka esmu spiedze. Vienīgais, kas te strīdas, esi tu. Es tikai aizstāvos. - es jau klusāk teicu.
- Gabriel? - no cilvēku apļa iznāca meitene, kuras atbalstu es ļoti gaidu.
- Es neesmu Gabriela... - Vai arī viņa mani tagad nodod.
- Glorij? Es esmu sajukusi. Varbūt vismaz mani brīdināsi, kad izdomā būt kura. Jo es nesaprotu. - meitenei acīs parādījās asaras. - Mēs taču esam draudzenes. - meitene bija uz raudāšanas robežas un aizskrēja prom.
Pat viņa piedalās Ekjusa tēātrī. Pat viņa. Man pēkšņi aptrūkās jebkāda vēlme par vel kaut ko cīnīties, kaut ko darīt, kaut ko noskaidrot. Pat man vistuvākais cilvēks mani pieviļ. Nav vairs nekam jēgas. Es nolaižu rokas. Un eju prom no ielenkuma. Bērni pašķiras un palaiž mani garām. Pārējā zāle ir tukša. Visi bija sanākuši izsmiet mani.
- Gab.... Glorij? - pie manis pienāca kāda meitene. Vai viņa bija no mana apļa? Es ieskatījos meitenei acīs un pamāju, lai viņa turpina. - Varbūt Tu neatceries, bet mani sauc Leksa. - tagad es atcerējos meiteni. Viņa bija pirmā, kas sāka man uzticēties. Kā es varēju aizmirst.
- Jā, es atceros. - es drusku meloju, un balss izklausījās daudz vienaldzīgāka nekā vajadzētu.
- Amm, nu es gribēju pajautāj. - meitene stostījās.
- Ko tieši? -
- Nuuu... Tu daudziem pastāstīji, ko nozīmē viņu vārdi... Vari arī pastāstīt par manu..? - meitene jautāja, un šis mani satricināja galīgi. Vai tā arī ir daļa no teātra. Bet varbūt tiešām bija tas mirklis, kur es nomainīju personību. Ko tas nozīmē, kā to saprast?
- Paga. Tu esi redzējusi Vulpu? - es jautāju meitenei, kas izskatījās diezgan vīlusies. - Piedod, es nevaru pateikt, kas Tu esi, jo es nezinu.  - es atvainojos.
- Nu labi, nekas. Vulps visu laiku stāvēja aplī ap tevi un Kjū. Pēc tam kaut kur nozuda. - meitene bija vīlusies, un man palika viņu žēl.
- Tiešām, atvaino, es nezinu. - es pateicu, un tagad man ir jāsameklē adata siena kaudzē... Vai tā kāds saka?
Pēkšņi telpu pāršalca skaļa balss. - " Septiņas dienas " - un balss pazuda.
Es paskatījos uz Leksu ar jautājošu skatienu, bet viņa skatījās uz mani ar tādu pašu skatienu.
- GLORIJA!! - pa visu zāli atskanēja cits kliedziens, un balss bija pazīstama.
Es nezinu, kāpēc, bet mani tas sasmīdināja un es pasmaidīju.
- Glorija! Ko pie, velna, nozīmē septiņas dienas? - puisis drīzumā jau stāvēja man pretī ar drausmīgi dusmīgu ģīmi.
- Kā lai es to zinu? - tik tiešām. Tagad ne jau es to pateicu, bet atskaņotājs.
- Tu vienmēr visu zini, tāpēc stāsti! - puisis pavēlēja, kamēr bērni atkal sačupojās mums apkārt. Leksa jau paspēja kaut kur nozust.
- Es neko nezinu. - šoreiz man ir slinkums stāvēt, tāpēc es apsēdos uz grīdas, aizlokot dīvaini kājas.
- Nu tad izsaki savus minējumus. - no apļa iznāca Riks. - Tev taču patīk izteikt minējumus. - puisis apsēdās man pretī. Viņš sakrustoja kājas sev priekšā, tas izskatījās arī diezgan dīvaini.
- Viņi mūs spīdzinās vel septiņas dienas. - es minēju.
- Cik vienkāši! - Ekjus noplātīja rokas. - Viņi vienkārši mūs spīdzinās vel.
- Beidz viņai bļaut virsū. - atskanēja cita pazīstama balss. - Ja pat viņa kaut ko zin, viņa neteiks to cilvēkam, kurš bļauj viņai virsū un netic nevienam vārdam.