Četru Asiņu Mantiniece | ✔

Prologs

"Fejas - radošas,
Zilganā dūmakā ietinušās,
Vilki - savrupi,
Acis kā dzelteni mēneši dzirkst,
Vampīri - karotāji,
Sarkanas asinis no ilkņiem pil,
Elfi - draugi,
No pļavu zāles apmetņus vij,
Ciltis - četras,
Tās visapkārt mums atrast var!"

Nelielā namiņā atradās sieviete, vīrietis un četri mazi bērni. Sieviete šūpoja rokās un mierināja jaunāko no bērniem - pāris mēnešus vecu zīdaini. Divas meitenes, pusotru un divarpus gadus vecas, klusēdamas sēdēja uz grīdas. Vīrietis nemierīgi soļoja šurpu turpu pa istabu. Vienīgais troksnis bija skaitāmpants, ko murmināja vecākais no bērniem - četrus gadus vecs zēns. Bet vienīgie gaismas avoti bija mirdzoši kristāli, kas katram bija iesieti aukliņā un apsieti ap kaklu.
"Vai tā ir laba doma?" Sieviete pusbalsī jautāja. Abas mazās meitenes satrūkās un palūkojās uz sievieti.
"Mums nav citas izvēles." Vīrietis atteica.
Sievietei bija rudi, nevaldāmi mati, bet vīrietim mati bija tumši un spurojās uz visām pusēm. Šķita, ka visi četri bērni nākotnē vairāk līdzināsies tēvam nevis mātei.
"Ko jūs darīsiet?" Vecākais zēns pajautāja un ar plašām acīm lūkojās vecākos. Pieaugušie nedroši saskatījās.
"Vai tu vēlies dzīvot un mācīties pie elfiem?" Vīrietis visbeidzot jautāja.
"Viņi piekritīs?" Zēns jautāja un laimīgi pieskārās mirdzoši caurspīdīgajam kristāla kareklim, kas zēnam bija iesiets aukliņā un aplikts ap kaklu.
"Jau piekrita." Tēvs pasmaidīja.
"Un es būšu tāds pats kā visi elfi?" Zēna acis iemirdzējās priekā.
Vīrietis apstiprinoši pamāja ar galvu.
"Bet..." Puisēna acis satumsa. "Bet vai es vēl satikšu jūs?"
"To mēs nevaram zināt." Sieviete nopūtās. "Bet tev pie elfiem klāsies labi."
"Kur jūs liksiet māsas un brāli?" Zēns vēlējās zināt.
"Pie pārējām ciltīm." Vīrietis atteica un redzēja, kā viņa mīļotās sievietes acis satumst. Bet tāda bija cena par viņu dzīvību un brīvību - viens bērns katrai no četrām ciltīm. Viņi varēs turpināt cīnīties. Un atradīs veidu, kā atgūt bērnus.
Pie durvīm kāds pieklauvēja. Vīrietis steigšus devās tās atvērt. Kad klauvētāji ienāca, gan abi vecāki, gan vecākais no četriem bērniem noslīga ceļos ienācēju priekšā. Viņi vairs nebija nekas, viņi bija padzīti no visām ciltim.
"Celieties." Viens no ienācējiem uzrunāja ģimeni. Vīrietis piecēlās un uzlūkoja atnācējus. Viens no tiem bija elfu cilts vadonis, bet otrs - viņa jaunākais brālis. Un reiz viņi abi bija bijuši vīrieša draugi...
"Aiden... Lilij..." Vecākais elfs uzrunāja abus pieaugušos. "Piedodiet... Bet varbūt šādi pat būs labāk."
"Mācībā pie elfiem dosies mūsu pirmdzimtais dēls Amkors." Tumšmatainais vīrietis asi atteica un mazliet pastūma četrgadīgo puiku abu elfu virzienā. Elfu vadonis tikai pamāja ar galvu. Zēns satvēra otra elfa roku un viņi trijatā devās prom. Uzmirdzēja zaļais kristāls, kas bija iestrādāts elfa gredzenā. Visiem trim acīs bija redzamas sāpes.
Ilgi nebija jāgaida, līdz atkal kāds pieklauvēja. Šoreiz nācējs bija viens. Vīrietis bija spēcīgas miesasbūves, ar tumsnēju ādu un brūniem matiem. Viņš apskāva rudmataino sievieti. Vecākā no meitām pati devās pie viņa.
"Lilij, es ceru, ka tavai meitai nav tik nešpetns raksturs cik tev." Vilkacis pasmaidīja un paņēma meiteni rokās.
"Domāju, ka Amēlijai ir vēl nešpetnāks raksturs nekā Lilijai." Meitenes tēvs ieminējās. Sieviete caur asarām pasmaidīja.
Vilkacis pamāja ar galvu, ļāva sievietei pēdējo reizi apskaut meitu un devās prom.
"Fejas prasīs jaundzimušo." Sieviete pēc brīža klusi teica. "Andante lai dodas pie vampīriem."
"Labi." Vīrietis paņēma rokās meitu. Sieviete ar pāris mēnešus veco dēlu neizkustējās no vietas arī tad, kad ieradās divi vampīri - vīrietis un sieviete. Vīrietis aizvēra lietussargu tikai tad, kad abi bija drošībā zem jumta. Saule bija kaitīga vampīriem arī tādās apmākušās dienās kā šī.
"Aiden..." Sieviete nomurmināja un cieņpilni pielieca galvu vīrieša virzienā. Viņš vampīrei atdeva savu meitu.
"Ceru, ka Andante iederēsies pie jums." Viņš nomurmināja.
"Gan jau." Otrs vampīrs pasmaidīja, viegli atsedzot ilkņus.
"Kāpēc tā bija jānotiek?" Vīrietis uzlūkoja abus vampīrus. Vīrietis bija viņa pusbrālis, bet sieviete - bērnības draudzene. Kāpēc tagad viņi tikās šādi?
"Šī pasaule nav piemērota jaukteņiem, Aiden." Vampīru sieviete nopūtās.
Vampīri devās prom. Mazā Andante, būdama tumšmate, izskatījās gandrīz pēc abu vampīru pēcnācējas.
Visbeidzot pienāca arī jaunākā bērna kārta - pakaļ zīdainim ieradās divas fejas, vīrietis un sieviete.
"Parūpējieties par Alīrionu... Lūdzu..." Sieviete ielika zīdaini rokās vienai no fejām. Tā palūkojās uz sievieti ar savām teju nedabiski zilajām acīm un pamāja ar galvu. Mazuļa kristāls uz brīdi iespīdējās debeszils.
Tad jau arī fejas bija prom, un telpā palika tikai vīrietis un sieviete, abi iztukšoti, apkaunoti un teju sakauti. Bet, caur netīro loga rūti lūkojoties pakaļ abām fejām, vīrietis dziļi sirdī juta, ka šī cīņa vēl nebūt nav galā. Un, ja viņš ar Liliju to neizcīnīs, to izdarīs viņu bērni.
Vīrieša kristāls iedegās asinssarkans un sūnzaļš.