Četru Asiņu Mantiniece | ✔

49.

Kad Dante pamodās, pirmais, ko viņa ievēroja, bija Aleksis un Alisone, kuri, apskāvuši viens otru, sēdēja uz zemes. Pārējie vēl gulēja, bet Lanas un Kaja gultas joprojām bija tukšas.
– Aleksi?
– Lana viņus nogalināja,– Puisis ar tukšu skatienu palūkojās uz Danti,– Viņa paziņoja, ka negrasās pieļaut, ka mūsu tēvu nogalina, un pēdējā brīdī iztraucēja Lilijai un Kajam. Mēs, pārējie, paspējām uzlikt vairogus, bet viņi neizglābās. Es centos noķert Lanu, bet viņa kaut kur nozuda,– Dante sarāvās, to dzirdot. Viņa nebija Aleksim to prasījusi, kāpēc viņš stāstīja?
– Tātad šis viss bija pilnīgi bezjēdzīgi?– Visa gatavošanās, rūnas, visas garās stundas, ko mamma un Ērons pavadīja, cenšoties atjaunot seno burvestību, tas viss nebija devis nekādu jēgu.
– Nē,– Puisis saraustīti iesmējās,– Lanas sabotāžas dēļ sprādziens bija daudz spēcīgāks. Viņi iznīcināja gandrīz pusi tās apmetnes. Un visus, kuri tur atradās.
– Bet mamma un Kajs? Viņi tiešām ne..?
– Nē,– Puisis nopūtās,– Man žēl, Dante.
Meitene sastinga. Aleksis taču jokoja? Tas nekas, ka viņš nekad nejokojās...
– Nē...
Aleksis neatbildēja. Dante beidzot saprata, ka tā bija, un mainīt vairs neko nevarēja. Mamma bija mirusi, un pie vainas bija Lana, kuru Dante bija uzskatījusi par vienu no saviem nedaudzajiem draugiem.

Vēlāk, kad visi pamodās, viņi astoņi sēdēja savā teltī, katrs pats par sevi.
– Kāpēc mēs nevaram būt parasti, normāli cilvēki, kam nenotiek nelas tāds?– Viens no viņiem nomurmināja. Daļēji Dante pat piekrita.
– Kor?– Daneks ierunājās un izrāva visus no domām,– Tas ir iespējams.
– Kas tad?
– Būt cilvēkam. Brīvprātīgi atteikties no maģijas.
– Tas nav risinājums!– Līrs vārgi iebilda un nopūtās. Likās, ka brālis sāks raudāt, bet tā vielā viņš atspiedās pret telti turošokobstrukciju un tukšu skatienu lūkojās uz pārējiem.
– Tas neko nemainīs,– Kors paraustīja plecus.
– Mēs būsim cilvēki. Nesaistīti ar šo visu.
– Mūs vajag šeit.
– Senākajā no cilšu likumiem ir atļauts jebkuram ar maģiju apveltītajam jebkurā brīdī no tās atteikties un aizliegts viņu par to jebkā sodīt. Nav jāpaliek šeit,– Dante palūkojās uz Daneku. Puisis ne tikai runāja nopietni, bet arī bija jau iepriekš domājis par šo.
– Tā būs bēgšana,– Kors iebilda.
– Lūdzu!– Tā bija pirmā reize, kad Dante redzēja Daneku tuvu asarām,– Es nevaru šeit palikt.
Dante saprata. Arī Kors saprata, jo viņš pēc mirkļa klusumā beidzot pamāja ar galvu.

Neviens necentās viņus apturēt. Rituāls noritēja pavisam klusi, citiem par to neuzzinot. Dante redzēja, kā Kora kristāls, kas līdz tam bija vizējis visos zaļajos un citos toņos, izbalē un kļūst pienaini balts. Viņa beidzot sāka saprast kristālu nozīmi.
Tās pašas dienas vakarā Ērons palīdzēja Danekam un Koram doties uz cilvēku pasauli, uz brīdi radīdams mežā miglu.
Laikam jau Danekam bija taisnība par to, ka senākos likumus ciltis respektē un pat neiedomājas par tiem iebilst.
Uz īsu brīdi, pāris mirkļiem, Dante domāja, ka varbūt arī viņai būtu vajadzējis darīt to pašu, bet bija jau par vēlu.