Četru Asiņu Mantiniece | ✔

46.

Lampakmens meta blāvu gaismu pār grāmatas dzeltenīgajām lapām, kanēr divi pieaugušie centās kaut ko izlasīt.
- Šis nestrādās, mēs nevaram atļauties sūtīt kādu tieši pie viņiem,- Ērons grasījās pāršķirt lapu, bet Lilija satvēra viņa roku un atšķīra atpakaļ atvērumu, kas iepriekš bija atvērts. Viņa sāka kaut ko rādīt un skaidrot, bet Dante paspēja uztvert tikai daļu no visa.
- Mammu...- Līrs, kurš bija pieaicināts par tulku, iebilda.
- Kārtējā nereālā ideja?- Ērons minēja.
- Viņa piedāvā pati to izdarīt,- Līrs paskaidroja.
- Lilij, nē,- Arī tēvs palūkojās uz sievieti. Viņa sāka kaut ko rādīt.
- Viņai tik un tā nav maģijas,- Līrs iztulkoja.
- Tātad jums tiešām ir atņema maģija?- Elisa, kura visu laiku bija paklausīgi sēdējusi uz soliņa un gaidījusi, kad pārbaudīs viņas traumas, teju salēcās,- Pavisam?
- Ko tad es, tavuprāt, izdarīju?- Ērons klusi vaicāja, violetajām acīm sāpīgi zibot.
- Tēvs?- Daneks sastinga.
- Tu to vienmēr esi zinājis.
- Tu vienmēr saki, ka var atcelt jebkuru maģiju, kamēr vien tā nav nāvējoša. Aidens un Lilija ir dzīvi, tātad... jāmēģina?
- Varbūt kaut kad citreiz,- Tēvs iejaucās Daneka un Ērona sarunā,- Pašlaik tā būtu laika izniekošana. Šīs jūsu burvestības ir svarīgākas.
- Tad ko mēs darām?- Feja palūkojās uz pārējiem trim pieaugušajiem.
- Es esmu par to variantu, kam būs vismazāk upuru,- Elfs Adrians, kurš darbojās ap Daneka traumēto plecu, ieminējās.
- Elfi,- Ērons nošņācās, pāršķirdams labu,- Nevar uzvarēt bez upuriem. Šis ir karš.
- Kādi pašlaik ir varianti?- Aidens vēlējās zināt. Dante palūkojās uz viņu. Vai tiešām tēvs piekritīs?
- Asins maģija, ja iesaistam kādu vampīru.
- To var izdarīt arī Aidens, maģisku spēku tas neprasa,- Adrians ieminējās, Danekam uz kakla aktivizēdams kārtējo zīmi.
- Kas vēl?
- Lilijas variants - iesūtīt kādu tur,- Feja atteica,- Vēl ir variants censties noslēgt mieru, kas līdz šim nav strādājis, un variants iet atklātā uzbrukumā pret pārspēku.
- Sākam ar asins maģiju?- Tēva izvēle lika Dante atviegloti nopūsties. Pēc vairākam stundām, ko viņa bija atradusies šajā nojumē un klausījusies, viņa pati arī to uzskatīja par drošāko no visām iespējām.
- Piekrītu,- Adrians palūkojāscpret viņiem,- Ja jūs grasāties pakļaut manu brāli, jums vajadzēs manas asinis, ja?
- Pretīgi,- Lana nomurmināja.
- Tavas vai dvīņu,- Ērons apstiprināja.
- Vēl pretīgāk...- Meitene noskurinājās.
- Lana, mēs jau sapratām tavu viedokli,- Adrians brīdinoši palūkojās uz brāļameitu, tad uz pārējiem jauniešiem,- Ļoti paveicās, ka nevienam no jums nav ļoti nopietnu traumu. Miai gan nāksies doties uz aizmuguri, ar maģiskiem apdedzinājumiem es šeit galā netikšu. Lana, tev jādodas ar viņu.
- Es varu darboties pārī ar Alisoni,- Meitene iebilda.
- Alisone un Aleksis atgriezīsies šeit.
- Viņam bija lauzta riba!
- Kaut kas tāds, jā,- Vīrietis piekrita,- Neaizmirsti, ka tavs brālis ir elfu karotājs, kurš uzaudzis ar pašdziedināšanās rūnām.
- Man likās, ka elfi ir tie miermīlīgie,- Mia Dantei pie pleca nomurmināja, saraujoties pie straujākas kustības.
- Piedod par to...- Dante klusi lūdza māsai.
- Viss labi. Es saprotu. Tu mēģināji trāpīt viņam nevis man,- Māsa saviebās vēlreiz.
- Tā, sīkie, esat brīvi!- Ērons pienāca pie viņiem,- Pavadiet Miu un Lanu uz aizmuguri. Dante, Līr, Kaj, jūs palieciet!
- Kad vēl bija tas laiks, kad es pēdējo reizi gatavoju kādu asins maģijas rituālam,- Viņš pasmaidīja,- Puiši, aizejiet ātri līdz mežam pēc dzeltenes mietsaknes un ugunspuķes ziediem. Dante, tu man palīdzēsi šeit.
Meitene pamāja ar galvu.
- Tu apmēram zini, kā izpaužas rituāli, ja?
- Jā,- Viņa atcerējās divus. To vienu, kad, pirms viņas uzņemšanas vilkaču ciltī, viņa deva uzdevumu radīt mūžgi degošu sveci, likt spalvai rakstīt ar asinīm un padarīt sarūsējušu pakavu jaunu, un otru, kad tas pats vīrietis, ar kuru viņa tagad sarunājās, uz pāris gadiem nobloķēja viņas atmiņas.
- Asins maģija ir kaut kas ļoti līdzīgs. Vajag tikai rituāla izpildītāju ar vampīra asinīm, kaut Aidenu, kuram pašam maģijas nav. Ar asins maģiju var pakļaut, kontrolēt vai pat nogalināt upuri, nepieciešamas tikai viņa vai tuva radinieka asinis.
Dante pamāja ar galvu. Feja iedeva viņai grozu ar čiekuriem,- Saliec aplī un klausies uzmanīgi. Es zinu daudz ko tādu, ko no Daneka neiemācīsies.
Dante sāka kārtot čiekurus. Viņa vēl atcerējās, ko tie nozīmēja. Viņa pašlaik kārtoja robežu starp dzīvajiem un mirušajiem, censdamās nejauši neiekāpt aplī.
- Kāpēc tieši čiekuri?
- Der arī zīles, kastaņi, kaut vai dzērvenes. Galvenais - robežu liek no kaut kā dzīva augļiem,- Ērons paraustīja plecus un turpināja darboties,- Lilij, vari drusku palīdzēt un pārrakstīt šo?
Sieviete ķērās pie darba. Dante pabeidza apli un piecēlās kājās. Ērons kaut ko stāstīja tēvam un Adrianam.
Atgriezās abi puiši un Kajs sāka kaut ko gatavot no atnestajiem augiem. Līrs stāvēja blakus.
- Visi gatavi?- Ērons uzradās atkal, šoreiz - turēdams rokās dunci ar uzasinātu sudraba asmeni. Paņēmis no Kaja akmens bļodiņu ar saberztajiem augiem, viņš devās pie elfa.
- Adrian, tagad, lūdzu, bez aizsargmaģijas. Man vajadzēs pāris piles tavu asiņu.
Vīrietis pastiepa roku. Ērons iedūra delnā nazi, iepilināja bļodā asinis un pamāja ar galvu. Dante, sajutusi asins īpatnējo smaržu, centās neuzkrītoši aplaizīt lūpas. Adrians, savilcis roku dziedināšanas zīmē, pāris sekundēs saaudzēja ādu atpakaļ kopā un atkāpās.
- Vampīrēni,- Elfs nomurmināja, raugoties uz Danti un Līru.
- Aiden, tev Lilija paskaidroja, kas jādara?
- Jā.
- Es nevarēšu palīdzēt.
- Zinu,- Tēvs novietoja bļodu starp čiekuriem, paņēma nazi un Kaja pasniegto iededzināto sveci.
Kaut ko klusi murminot Dantei nesaprotamā valodā, viņš iegrieza sev plaukstā pie īkšķa pamatnes un ar asiņojošo plaukstu satvēra sveces kūstošos vaskus. Dante novērsās. Asinis lika viņai atcerēties, ka viņā ir arī kripata no vampīra, bet kūstošais vasks likās atbaidoši sāpīgi.
Asiņu smarža kairināja nāsis. Dante uzmanīgi palūkojās. Tēvs bija aizdedzinājis akmens bļodas saturu. Cauri liesmām likās, ka pati bļoda sāk kust. Dante samiedza acis.
Sejā iecirtās vēja brāzma, sakustimot viņas matus, bet tā pazuda tik pat pēkšņi kā parādījusies. Dante palūrēja vēlreiz. Uguns dzisa nost. Tēvs nekustīgi stāvēja virs tās, sažmiedzis rokā sveci, un kaut ko murmināja. Duncis bija aizbāzts aiz jostas, bet brīvā auksta nekustīgi atradās kādā zīmē.
Uguns pārgāja uz dūmiem un visbeidzot pazuda pavisam. Tēbs sakustējās un atkāpās no apļa, nopūzdams sveci.
- Izdevās?- Ērons vēlējās zināt, paspēris soli tuvāk.
- Alans ir sasodīts paranoiķis,- Tēvs nolika malā sveci un dunci, un aplūkoja plaukstu,- Pirmo reizi tādu sastopu. Septiņas aizsargburvestības! Tas aizņēma veselu mūžību.
- Bet sanāca?
- Jā.
- Tagad jāgaida, ko viņš atbildēs,- Ērons nopūtās, sākdams vākt nost rituāla paliekas,- Skaidrs, ka ne jau ar šo pašu, viņš neuzticētos vampīriem tik ļoti.
- Jānostriprina mūsu robeža,- Tēvs pamāja galvā un izgāja no nojumes, lai nodotu to kādam.
Vai Dante bija vienīgā, kura ne līdz galam saprata, kas numat noticis?