Četru Asiņu Mantiniece | ✔

27.

Dante palūkojās laukā pa logu. Tur bija pilnīga tumsa, varēja redzēt vien retas gaismiņas citos logos.
Uz palodzes sēdēja Kors, atspiedis muguru pret loga aili un, šķiet, gulēja. Mia sēdēja uz grīdas un apātiski vēroja pretējo sienu. Līrs, sakniebis lūpas, šķirstīja kārtējo grāmatu mirdzošā akmens mestajā gaismā. Dante sēdēja pretī zēnam un vēroja viņu.
Vai pēc divdesmit četrām stundām viņi vēl zinās viens par otru? Vai arī viņus izšķirs, tā pat kā iepriekšējā reizē?
Dante palūkojās uz tēti un Liliju. Viņi sēdēja un klusi apspriedās, tā, kā viņi parasti to darīja – tētis runāja tik klusos čukstos, ka viņu dzirdēja tikai Lilija, kura pati vispiār nerunāja skaļi. Dante jau sen bija pieradusi pie viņas runāšanas citiem prātos. Kā viņa varēs sazināties turpmāk?
Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens un visi seši satrūkās. Pēc nākamā klauvējiena Aidens un Lilija piecēlās. Dante pagriezās, lai redzētu, kā tētis dodas atvērt durvis.
Aiz tām, gaitenī, stāvēja tumšs stāvs. Tētis kaut ko jautāja, svešnieks atbildēja un tika ielaists.
Zaļganā ēna nolaida apmetņa kapuci un uz viņiem palūkojās pazīstami sejas vaibsti. Vīrieša gaišie mati bija mazliet izspūruši, brūnās acis – satumsušas.
– Adrian?– Lilijas pārsteigumu sadzirdēja visi.
– Neko vairāk es nevaru izdarīt, piedodiet,– Elfs pasniedza abiem nelielu koka kārbiņu. Lilija pamāja ar galvu un noglabāja to pie sevis.
– Es rīt nebūšu klāt. Viss notiks klusi, bez liekiem skatītājiem,– Vīrietis vēl piebilda,– Diez vai mēs jebkad vēl tiksimies...
– Paldies par visu!– Aidens apskāva elfu, un tad jau Adrians, uzmetis īsu skatienu Dantei un uzlicis atpakaļ kapuci, devās prom.
Tētis nopūtās un palūkojās uz jauniešiem. Lilija aizvēra durvis. Dante sarāvās krēslā sīkāka, vēl vairāk nekā parasti apjaušot, ka nekas tāds varbūt nebūtu noticis, ja nebūtu viņas.
Sekundes tikšķēja, skaitot laiku līdz brīdim, kad viņa aizmirsīs visu, kas noticis šeit. Šī vieta, ļaudis, visa pasaule – tas gluži vienkārši izgaisīs no viņas atmiņas.
Dante nespēja tam noticēt.