Četru Asiņu Mantiniece | ✔

3.

Ar katru sperto soli Dantei arvien vairāk šķita, ka viņu piepilda savāds mirdzums. Tā bija fantastiska sajūta, bet tā pārtrūka, tiklīdz viņi apstājās pie pils durvīm. Šeit saminstinājās pat tētis.
"Mums laikam jāpaliek šeit." Tēvs palūkojās uz rudmataino sievieti. "Varbūt tagad ir īstais brīdis visiem savā starpā iepazīties..? Es tik sen neesmu saticis Alīrionu..."
"Līru. " Sieviete izlaboja. Viņa runājot neatvēra muti, viņas balss skanēja kā iekšā Dantei galvā. Visi četri jaunieši pārstegti palūkojās uz viņu.
"Līrs..." Tētis palūkojās uz jaunāko no puišiem, tad uzlūkoja vecāko. "Un Kors, ja nemaldos?"
Puisis pamāja ar galvu.
"Prieks iepazīties." Tētis pasmaidīja. "Es esmu Aidens."
"Un jūs?" Sieviete uzsmaidīja abām meitenēm. "Mani sauc Lilija, kā jūs to droši vien jau sapratāt."
Sieviete ne reizi nepavēra muti, kad runāja. Dante nosprieda, ka vieglāk tam būs nepievērst uzmanību un nolaida skatienu, lai pētītu dzeltenos un zilos rakstus uz sievietes kleitas. Galu galā Lilijas runāšana klusējot nebija ne tuvu visdīvainākais, kas bija noticis.
"Dante." Meitene nomurmināja.
"Mia." Māsa atteica, tikai mazliet drošāk.
"Priecājos ar jums iepazīties!" Sieviete pasmaidīja. Viņa joprojām runāja, neatverot muti, un joprojām šķita, ka skaņa nav dzirdama apkārt, tikai Dantei galvā. "Mēs pēdējo reizi tikāmies diezgan sen, jūs droši vien neatceraties."
"Kas, pie velna, šeit notiek?" Mia beidzot saņēmās un noprasīja.
"Labāk nejautā." Sieviete atbildēja. "Vēlāk uzzināsi."
"Man likās, ka tu nerunā..." Līrs palūkojās uz sievieti.
"Es arī nerunāju." Sieviete palūkojās uz puisi. "Tu manu balsi nedzirdi ar ausīm, pareizi?"
Puisis neatbildēja. Laikam jau bija drusku par traku dzirdēt sev galvā balsi kas pieder cilvēkam, kurš ir mēms.
Durvis iemirdzējās bālā gaismā. Izskatījās, ka tās izstaro arī kaut kādu krāsu, bet kādu - to nevarēja saprast. Visi pakāpās mazliet tālāk no durvīm. Tās atvērās.
Dante juta, ka kaut kāds savāds spēks sagrābj viņu un piespiež pie zemes. Viņa iekodās lūpā un sarāvās, bet paklausīja. Spiediens atslāba.
Acīmredzot ne viņa vienīgā to juta - viņi visi seši nometās nācēju priekšā uz viena ceļa. Un Dantei pat nešķita, ka tas ir nepareizi vai zemiski - viņa ar tādu kā nojautu sajuta, ka viss notiek tā, kā tam būtu jābūt.
"Celieties!" Viņus uzrunāja silta, zema balss. Dante nedroši palūkojās augšup, tad piecēlās kājās.
Nācēji bija astoņi. Pirmie divi bija gaišmataini vīrieši, aptuveni tēta vecumā, abi ģērbušies brūnās drānās. Vienam no viņiem bija sūnzaļš apmetnis.
Aiz viņiem gāja sieviete ar bālu ādu un tumšiem matiem. Viņa bija ģērbusies melnā kleitā ar asinssarkaniem rotājumiem. Blakus viņai gāja vīrietis ar tik pat bālu ādu un tumšiem matiem, arī ģērbies melni sarkanās drānās. Viņš turēja virs sevis un sievietes tumšu lietussargu. Virs sievietes asissarkanajām lūpām rēgojās smaili ilkņi.
Nākamie bija jauna meitene, noteikti pāris gadus jaunāka par Danti un pieaudzis vīrietis. Abiem bija tumsnēja āda, oranži dzeltenas acis un sirsnīgi smaidi. Vīrietim bija tumši mati, bet meitenei - rūsganbrūni. Arī viņiem bija saskaņots apģērbs - dzeltenos, oranžos un zeltainos toņos.
Pēdējos Dante ieraudzīja sievieti un vīrieti. Sievietei bija nedabiski koši zilas acis un rudi mati, vēl košāku nekā Lilijai. Vīrietim bija melnas acis un īsi, tumši mati ar, šķiet, violetu nokrāsu. Abi bija ģērbušies gaisīgās, zilpelēkās drānās.
Dante nolaida skatienu. Lai kas arī šeit notika, tas jau vairs nebija normāli. Kas bija šie ļaudis? Savādi aristokrāti, ar kuriem tētis un Lilija kaut kad sen sastrīdējušies? No viņiem burtiski staroja tāds kā aristokrātisks mirdzums. Dante nolaida acis.
Svešinieki runāja ar tēti un Liliju. Dante uzdrošinājās pacelt skatienu. To pārķēra jaunākā meitene. Viņa uzsmaidīja Dantei. Dante novērsās un ievēroja, ka visiem svešiniekiem bija gredzeni ar tādiem pašiem dzidriem, caurspīdīgiem kristāliem, kāds viņai bija pakarināts kaklā.
Meitene neapzināti pacēla roku un pieskārās savam kristālam. No bezjēdzīga rotājuma tas pēkšņi bija kļuvis par kaut ko svarīgu. Kaut ko... Maģisku?
Lai nebūtu jādomā par neiespējamo, Dante centās ieklausīties visu pieaugušo sarunā.
"Cik daudz viņi zina, Aiden?" Jautāja sieviete ar gaišo ādu, tā, kura stāvēja zem lietussarga.
"Necik." Tētis atteica.
"Mēs ievērojam jūsu uzliktos noteikumus, lai cik arī muļķīgi tie būtu." Lilija piebilda, sakniebusi lūpas. Dante sarāvās, kad sievietes balss ieskanējās viņai prātā.
"Lilij, nevajag." Iejaucās tumsnējais vīrietis.
"Kāpēc?" Sieviete samiedza acis. "Vai tu uzskati, ka jūsu vienošanās nosacījumi bija taisnīgi?"
Dante sarauca pieri. Kas šeit notika? Kas tā par vienošanos? Kas tie par noteikumiem?
"Mums jāiet, lūdzu nestrīdieties!" Ierunājās gaišmatainais vīrietis zaļajā apmetnī, Dante ievēroja, kā akmens vīrieša gredzenā uzmirdz sulīgi zaļā meža tonī. Taču pēc brīža akmens atkal atguva blāvo bālumu un Dante nosprieda, ka ir vien pārskatījusies.
Lilija nikni saknieba lūpas, šķita, ka viņa negrasās padoties, bet... Viņa neko tomēr vairs nepateica. Tumsnējais vīrietis pateicīgi pasmaidīja.
Visi devās iekšā.