Četru Asiņu Mantiniece | ✔

7.

Māsu guļamistabā bija puskrēsla. Vienīgais gaismas avots bija kristālisks akmens, kas izstaroja dzeltenīgu gaismu un bija apsegts ar audumu, lai nespīdētu pārlieku spoži. Ar tā izstaroto gaismu pietika, lai istabu varētu redzēt gana labi.
Mia bija aizmigusi, bet Dante sēdēja uz gultas malas aptinusies ar segu, jo naktskreklā mazliet sala, un klausījās klusumā, kas valdīja apkārt. Viņai nebija ne jausmas, cik varētu būt pulkstenis, bet meitene bija droša, ka abiem pieaugušajiem jau sen bija jābūt iemigušiem.
Beidzot pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens.
"Dante? Mia? Jūs neguļat?" Kors klusi jautāja otrpus durvīm.
"Eju!" Dante čukstus uzsauca, nolika segu un devās pie puiša, pa ceļam paņemot akmeni un ciešāk ievīstot to audumā.
Viņa atvēra durvis. Gaitenī stāvēja Kors. Puiša tumšie mati bija izspūruši, viņš bija basām kājām un ģērbies tikai garās, gaišpelēkās biksēs. Dantes skatiens gribot negribot aizķērās aiz puiša presītes.
Meitene nosarka un nolaida skatienu uz zemi.
"Mia guļ." Viņa painformēja.
"Līrs arī aizmiga." Puisis pamāja ar galvu.
Abi jaunieši lavījās uz atpūtas istabu, kur piemīt bija lielā steigā grāmatplauktā sagrūduši visas grāmatas. Izmantojot guļamistabas akmeni kā gaismas avotus, viņi sameklēja visas grāmatas.
Dante paņēma to grāmatu, ko bija nopētījusi jau iepriekš un iekārtojās uz dīvāna, lai to sāktu lasīt. Akmens tika novietots uz dīvāna atzveltnes, lai gaisma būtu pieejama abiem.
Jau izlasot grāmatas priekšvārdu, Dante saprata vairākus faktus - trešais Brīvības karš bija beidzies salīdzinoši nesen, pirms aptuveni desmit gadiem; tas bija ar pārtraukumiem ildzis gandrīz trīsdesmit gadus un bija visieilgušākais karš četru cilšu vēsturē, kas pārsteidzoši strauji un veiksmīgi beidzies.
Meitene ieinteresēti pāršķīra lapu, lai sāktu lasīt pirmo nodaļu, kur droši vien kara iemesli būs izskaidroti sīkāk.
Lai gan izpratne par viņu pašu situāciju neuzlabojās, Dante daudz labāk sāka saprast, kāda bija vieta, kurā viņi bija nokļuvuši.
Pirms aptuveni četrdesmit gadiem attiecības starp ciltīm bija ļoti saspringtas gan valsts pārvaldes dēļ, gan arī tāpēc, ka ciltis necieta daudzos cilšu jaukteņus, kas apdraudēja asiņu tīrību.
Dante turpināja lasīt, ik pa brīdim m apstājoties un apdomājot lasītu. Drīz viņai bija skaidrs arī tas, kā tieši karš sākās.
Valsts pārvalde jau sen nebija mainījusies. Valsti pārvaldīja cilšu ievēlēts elfu pārstāvis, kuram bija trīs asistenti - pa vienam no katras pārējās cilts. Vampīri jau ļoti ilgi bija neapmierināti ar šo situāciju un centās sarīkot apvērsumu, lai par valsts galvu kļūtu viņu cilts pārstāvis. Arī vilkači un fejas iesaistījās apvērsumos savu iemeslu dēļ.
Dante uz brīdi nolika malā grāmatu. Aptuveno situāciju viņa saprata, bet galvā maisījās dažādi vietu nosaukumi un personvārdi, ko viņa nezināja.
"Kaut ko uzgāji?" Kors vēlējās zināt.
"Man nav ne jausmas, ko tieši man jāatrod." Dante atzina.
"Kaut ko, kas paskaidrotu, kas šeit notiek?" Kors savā grāmatā pāršķīra lapu uz priekšu.
"Pagaidām nē." Dante nopūtās un turpināja lasīt. Jau pēc pāris nodaļām bija skaidrs, ka nekas nebūs tik vienkārši, kā viņa bija iedomājusies.
Karš par valsts valdības apvērsumu ar laiku kļuva par genocīdu pret jaukteņiem un asiņainām cīņām ne tikai cilšu starpā, bet arī sakūdīja ciltsbrāļus vienu pret otru. Vilkači teju iznīcināja paši savu cilti. Arī fejām, vampīriem un elfiem klājās smagi. Vairākas reizes tika noslēgti īslaicīgi pamieri, bet agri vai vēlu kāds tos lauza, un karš tā arī nebeidzās. Līdz beidzot, kad karš ar pārtraukumiem bija ildzis jau aptuveni divdesmit piecus gadus, pie apvāršņa parādījās kāds jauns vīrietis, uzaudzis nomaļā ciemā pie savas mātes elfas, dēls vampīram, šis vīrietis kaut kā bija paglābies no nāves, kad kad tika masveidā slepkavoti visi jaukteņi. Viņš, reizēm ar viltu, brīžiem ar piespiešanu un draudiem, apklusināja revolucionārus, nomierināja nemierniekus, pavēlēja atbrīvot visus gūstekņus, uzstādīja ultimātu valdībai un, galu galā, nepilnu piecu gadu laikā karš beidzās un sākās jauna ēra ar jaunu valdību.
Vīrietis un viņa līdzzinātāji tika sodīti un padzīti no valsts kā jaukteņi un cilšu nodevēji.
Vīrieša vārds bija Aidens.
Dantei sametās vēsi un viņa piespiedās ciešāk Koram. Grāmata vēl turpinājās, bija palikušas vēl divas nodaļas un pēcvārds, bet meitene aizcirta grāmatu.
"Kas noticis?" Kors jautāja un ar vienu roku neveikli apstāva meiteni.
Dante neatbildēja, bet prātā mutuļoja domas. Tētis, pēc ierašanās šeit, bija teicis, ka grāmatās būs atrodama ļoti sagrozīta informācija. Varbūt viss šeit minētais nemaz nebija patiesībā?
Tālāk gaitenī klusi iečīkstējās durvis. Pie viņiem nāca vai nu tētis, vai Lilija. Dante, aizcērtot grāmatu, bija pamodinājusi kādu.
Durvju ailē nostājās Aidens. Viņš vēroja abu jauniešus, kuri sēdēja ar muguru pret viņu.
"Es taču teicu, jūs rīt visu uzzināsiet." Vīrietis visbeidzot teica. Abi jaunieši strauji pagriezās pret viņu.
"Vai tu esi jucis revolucionārs?" Dante jautāja. Viņai vajadzēja, lai tētis apstiprina viņas domas, ka vēstures grāmatā rakstītais ir meli, ka tētis nav tāds, kāds viņš bija šajā grāmatā.
"Vēsture tiek ļoti sagrozīta." Tētis paraustīja plecus un devās pie jauniešiem, lai savāktu grāmatas un noliktu tās atpakaļ plauktā.
Dante gaidīja vēl kādu paskaidrojumu.
"Tagad gan, lūdzu, ejiet gulēt!" Tētis teica un bija skaidrs, ka viņš neko citu vairs neteiks.
Dante brīdi pagaidīja, bet pēc tam tomēr izlīda no Kora apskāviena, nomurmināja labunakti un devās uz guļamistabu, lai šoreiz patiešām ielīstu gultā un aizmigtu.