Četru Asiņu Mantiniece | ✔

11.

Dante nostājās starp Luisu, Alanu, vampīri un feju. Kors bija dzīvojis starp elfiem. Mia kādreiz bija viena no vilkačiem. Kura ar viņu runās - feja vai vampīre? Dante nejutās piederīga nevienai no ciltīm.
"Tev bija pusotrs gads, kad tu nonācis pie manas cilts. Trīs ar pusi, kad tu izrādījies pārāk bīstama, lai pie mums paliktu." Ierunājās vampīre. Gandrīz katrs pateiktais vārds atsedza smailus ilkņus.
Dante centās atcerēties, bet, lai kā mēģinātu, senākās no viņas atmiņām bija kopā ar Miu un tēti, nevis vampīriem, pie kuriem viņa droši vien bija dzīvojusi. Viņa neatcerējās vampīrus.
"Tu biji maza." Vampīre noteica. "Droši vien neatceries."
Dante pamāja ar galvu.
"Nekas." Vampīre atbildēja.
"Noņem savu kristālu!" Pamācīja elfs. "Turi to vienā rokā un ar otru pieskaries šim te. Tu jebkurā brīdī varēsi atrauties."
"Tas nebūs forši." Piebilda Luisa mirkli pirms Dantes pirksti pieskārās akmenim elfa rokās.

***
Viņa bija maza, un pasaule visapkārt šķita milzīga. Viņa nedroši piecēlās kājās un, turoties pie sienas, lēnām spēra soļus uz priekšu. Viņai pretī, istabā ieskrēja mazs zēns, pakaļ klumpačoja vēl mazāka meitenīte. Viņi kaut ko uzsauca. Aiz viņiem nāca arī tētis - visi trīs bērni bija līdzīgi viņam, ar tiem pašiem kalsnajiem augumiem un tumšajiem matiem.
Aiz muguras kaut kas skanēja. Meitene mazliet pagriezās. Pītā šūpuļkrēslā sēdēja mamma un auklēja mazu bērniņu. Mammai bija rūsgani, spuraini mati, bet bērnu redzēt nevarēja. Mamma dziedāja.
***
Viņi bija mazā būdiņā, kas droši vien atradās mežā, vismaz, lai tur nonāktu, viņi bija devušies cauri miglai. Meitene sēdēja uz zemes un rotaļājās ar māsu. Brālis dungoja dziesmiņu, un šī skaņa mierināja meiteni.
Vecāki sarunājās. Kāds atnāca un aizveda brāli. Meitene domāja, ka tie bija elfi. Māsu arī aizveda. Tad atnāca pakaļ meitenei. Vai mammai atņems arī mazo bērniņu?
Vīrietis nesa tumšu saulessargu. Sieviete nesa meiteni. Abiem bija tumšas drēbes, tumši mati un tumšas acis, bet bālas ādas. Lai gan viņi izskatījās līdzīgi meitenei un tētim, viņa nejutās kā viena no tiem.
***
Viņa sēdēja uz gultas malas un lūkojās apkārt. Nelielajā istabā bija iespiestas trīs bērnu gultas. Vienā no tiem gulēja lielā meitene, bet otrā - trokšņainais puika.
Meitene bija iejutusies nelielajā vampīru kopienā ielejā starp kalniem. Viņa varēja pavadīt stundas kopā ar lielo meiteni un trokšņaino puiku, un arī ar bērniem no pārējām ciema ģimenēm, ložņājot apkārt, bet meitene nekad nesaprata pārējo bērnu vēlmi nogalināt mazus dzīvnieciņus un dzert to asinis.
Tas darīja raizes pieaugušajiem vampīriem, kuri meiteni bija pieņēmuši kā pašu meitu. Viņa pārāk maz atgādināja vampīru.
***
"Nāc spēlēties, Andante!" Uzsauca puika. Meitene, kurai nesen bija apritējuši trīs gadi, palūkojās uz draugu.
"Kur mēs iesim?" Viņa jautāja mazliet šļupstošā balsī.
"Uz upi!" Puika iegavilējās, saķēra meitenes roku un vilka viņu laukā no istabas. "Karla mūs aizvedīs!"
Meitene sekoja trokšņainajam puikam. Ārā stāvēja lielā meitene un vēl divi mazi puikas - brāļi.
"Ejam!" Karla uzsauca. Septiņus gadus vecā meitene bija kļuvusi par ciema jaunāko bērnu pieskatītāju un draudzeni.
***
Drēgna, salta rudens diena. Apmācies, un no pelēkajām debesīm krīt smagas, rētas lietus piles.
"Būs pamatīgs gāziens!" Karla uzsauca. "Sīkie, skriešus!"
Pārlieku ātri bērnu grupa, starp kuriem jaunākajām bija trīs, bet vecākajam - septiņi gadi, paskriet nevarēja. Karlai arī nepiemita superspēks, ar kuru viņa varētu panest pārējos bērnus, tāpēc lietusgāze sākās pirms viņi bija vispār pusceļā uz mājām.
Vecākais no brālīšiem paslīdēja dubļos un krita, nogāžot līdzi arī jaunāko brāli. Viņi atradās kalnā, taciņa bija stāva, un abi zēni sāka velties lejup. Trokšņainais puika, Karla un mazā meitene skrēja pakaļ. Viņi zināja - lejā ir upe, un viņi nedrīkst ļaut brālīšiem tur iekrist.
Trokšņainais puika arī pakrita un vēlās lejā pa taciņu. Arvien spēcīgāk pūta vējš. Meitene, klupdama un krisdama, skrēja pakaļ. Mirklī, kad viņai acu priekšā nozibsnīja balta gaisma un aina, kā krītošs koks uzkrīt virsū puikām, zeme zem viņas eksplodēja. Krita koki, kāds kliedza, viņa ripoja un vairs nevarēja apstāties.
***
- Viņa ir nenormāla!- Balss, kas bija spalga un asa, teju kliedzot izsaucās. Meitene neko neredzēja un nejuta, bet dzirdēja. Saruna gan izklausījās slāpēta, it kā runātāji būtu citā istabā.
- Viņa nevar novaldīt savas spējas,- Izlaboja cita balss. Tā bija zema, vēsa un nomierinoša.
- Vai mēs varam tikt vaļā no viņas?- Pirmā balss lūdza.
- Protams.
- Nē!- Iejaucās trešā, mazām bērnu piederoša, balss,- Viņa ir mana māsa!
- Viņa ir bīstama,- Otrā balss atteica,- Varbūt tu viņu vēl satiksi.
- Kā tad,- Pirmā balss nosprauslojās.
***
Meitene sēdēja uz dīvāniņa, blakus svešajai meitenei, kura bija viņas māsa. Pretī viņām, uz krēsla, bija apsēdies vīrietis, kuru viņa nepazina, bet kurš teica, ka ir viņas tētis.
- Tātad, kā jūs sauc?- Viņš jau kārtējo reizi atkārtoja šo jautājumu, lai meitenes iegaumētu savus jaunos vārdus.
- Mia.
- Dante.
Meitene palūkojās apkārt. Telpa bija iekārtota ļoti mājīgi, bet galīgi nelīdzinājās vampīru ģimenes miteklim, kurā viņa bija dzīvojusi līdz šim.
Šeit bija dīvāns un divi lieli krēsli, pieskaņotās krāsās. Bija kafijas galdiņš, liels grāmatplaukts, koka grīda un milzīga palodze, uz kuras atradās tādi paši spilveni kā tas uz dīvāna, pret kuru viņa bija atspiedusi muguru.
- Dante un Mia. Mēs šeit vēl atgriezīsimies, bet tagad mums jādodas prom,- Tētis nopūtās.
- Uz kurieni?- Jautāja vecākā māsa.
- Mājās.
***
Dantes astotā dzimšanas diena tika nosvinēta klusi. Tā bija pirmā reize, kad kādas no māsām dzimšanas diena vispār tika svinēta.
Tā kā meitenes negāja skolā, viņām nebija draugu no turienes, bet ciemos bija atnākušas meiteņu vienīgās paziņas - trīs viņu vienaudzes, ar kurām māsas bija iepazinušās vietējā bibliotēkā. Bet arī viņas tikko bija aizgājušas mājās.
Dante un Mia sēdēja savā istabā uz grīdas un aplūkoja dāvanas. Tētis Dantei bija uzdāvinājis nelielu, smalku nieciņu - keramikas pūķīti, kas bija izpletis spārnus. Trīs meitenes bija uzdāvinājušas Dantei nesen izdoto grāmatu par laumiņām, Uno kārtis un pērlīšu aproci, kā arī daudz saldumus, no kuriem daļu meitenes piecatā jau bija apēdušas.
- Es gribētu dzīvot tā kā viņas,- Mia domīgi ieminējās.
- Tētis taču teica - mēs tā nevaram!- Dante aizrādīja.
- Zinu. Bet man nepatīk visu laiku melot.
Dante tikai paraustīja plecus.
***
Tētis bija teicis,- Mums jāpārvācas,- un meitenes tagad kārtoja tēta iedotās mugursomas. Tur bija jāsaliek tikai drēbes un meiteņu privātās lietas; segas un viss pārējais palika dzīvoklī.
Dante no plaukta paņēma Uno kārtis, aplūkoja un ielika somā. Tām sekoja arū bērnišķīgā grāmatiņa. Rokassprādze viņai bija aplikta ap roku.
- Meitenes, jūs gatavas?
- Jā, tēt!
- Tad nāciet, ejam!
***
Meitenes sēdēja katra uz savas gultas un lēnām izkrāmēja mugursomas. Dante izņēma Uno kārtis un apstājās. Tā nebija vienkārši dāvana - tās bija atmiņas par Mias un Dantes vienīgajām draudzenēm.
Pērļu rokassprādze bija jau sen saplīsusi. Grāmatiņu meitenes bija uzdāvinājušas vietējai bibliotēkai kādā no iepriekšējām pilsētām, kurās dzīvoja, bet Uno kārtis palika.
Šī pilsēta, Ardošīna, bija jau septītā pilsēta, kurā viņas dzīvoja, un gadu laikā bija radies melīgs stāsts, ko viņas stāstīja cilvēkiem katru reizi, kad pārvācās un kāds par viņām interesējās.
- Man ir apnicis izlikties, ka mēs esam viena un tā pati persona!- Mia pēkšņi uzcepās,- Man ir apnicis tēlot, ka esmu slima, stāstīt, ka dzīvoju divatā ar tēti, kurš darba dēļ regulāri pārvācās un man ir apnicis, sasodīts, nedzīvot kā normāliem cilvēkiem! Zini, mēs varētu šoreiz sākt visu no jauna un nemelot!
- Ko tu teiksi cilvēkiem?- Dante atjautāja,- "Sveiki, mans tētis ir jucis, viņš lika man izlikties par manu māsu un tēlot, ka esmu smagi slima, viņš neļauj mums iet skolā un mums nemaz nav pases vai dzimšanas apliecības, tā ka mēs nemaz neeksistējam!" Neviens tevi neņems vērā, Mia!
Māsa no somas izvilka šķēres un, pirmš Dante vispār paguva izdomāt, kā tādas nokļuvušas māsas somā, ar vieglu griezienu nošņāpa sev matus par divdesmit centimetriem īsākus.
- Ko tu dari, Mia!?
***

Dante atrāva roku no akmens, nevēloties vēlreiz atmiņās piedzīvot mirkli, kad māsa kliegdama uzbrūk arī viņai ar šķērēm. Tas bija noticis pavisam nesen, pirms nepilna gada - tad, kad viņas bija ievākušās pēdējā no savām dzīvesvietām.
- Tu izturēji ilgāk nekā viņi abi,- konstatēja elfs, noliekot malā akmeni.
- Bet ir problēma,- piebilda vampīre,- Tevī ir visu četru cilšu spēks, bet neviens no tiem nav tik daudz, lai dominētu. Tu esi kā cilvēks ar cilšu spējām.
- Būs jāveic plašākas pārbaudes,- Elfs piebilda un palūkojās uz Līru, kurš pēdējais bija palicis sēdēt,- Alīrion, tu nākamais!
Līrs nonāca pie fejām.