Četru Asiņu Mantiniece | ✔

51.

Rokas trīcēja, cenšoties no jauna uzvilkt izbalējušās rūnas. Varēja pajautāt kādam palīdzību, bet Dantei šķita, ka mute ir pārāk izžuvusi, lai izmocītu arī tos pāris vārdus. Pa prātu šaudījās visļaunākās no domām, pāri ādai skrēja drebuļi. Kāda vispār bija iespēja, ka viņa pēc šīs dienas vēl būs dzīva? Pelni, kas virmoja apkārt, atpūsti no nodegušās apmetnes, neuzlaboja pašsajūtu.
Viņa juta arī Elisas bailes, kas teju vai stindzināja meiteni. Viņas darbojās pilnīgā klusumā, tā pat kā pārējie.
Mia pameta Dantei zobenu. Viņa pamāja ar galvu un piestiprināja to pie jostas, tas sāka vilkt uz plaukstas nākamo rūnu. Aleksis kārtējo reizi pievilka loka stiegru. Līrs skribelēja rūnas uz zobena asmens. Laiks, ko brālis bija mācījies pie fejām, bija padarījis viņu par teju vai vienu no tām. Vēl bija Mia un Alisone, kuras viena otrai palīdzēja ar rūnām.
Elisa viegli pieskārās Dantei pie pleca. Meitene pacēla skatienu. Visi bija gatavi doties. Viņa pamāja ar galvu un atdeva okera krāsu un otiņu Līram. Brālis to paglabāja kabatā.
- Visi gatavi?- Aleksis klusi jautāja, pārtraukdams klusēšanu un apkārt skanošos trokšņus.
- Jā,- Mia apstiprināja.
- Ejam!
Aleksis pēdējo dienu laikā bija tik ļoti mainījies. Tagad Dante varēja piekrist, ka viņš bija elfu karotājs jebkurā no šo vārdu nozīmēm.
Viņi pievienojās pārējiem no atlikušajiem dumpiniekiem. Viņu nebija daudz, varbūt nepilni divi simti. Bet... Mammas un Kaja upurēšanās bija krietni paretinājusi arī pretinieku rindas.Viņiem bija izredzes beidzot uzvarēt. Dante vēl cerēja, ka bija.
- Vai visi ir sapulcējušies?- Pūļa priekšā iznāca tēvs un aiz viņa arī abi pārējie - Ērons un Adrians.
- Šī ir mūsu pēdējā iespēja uzvarēt,- Ierunājās elfs, manīdams, ka ir vienīgais sakarīgais runātājs,- Par taisnīgu nākotni!- Viņš izsaucās, izsliedams gaisā šaujamloku. Aidens un Ērons tajā mirklī izvilka zobenus, un pūlis uzgavilēja.
Tēvs pakāpās uz priekšu, sākdams dot norādes.
- Jūs, lielākais pulks, ejat pa priekšu. Lokšāvēji, virzaties uz rietumiem. Ērla, tu un tavs pulks, sākumā ar viņiem, pēc tam sadalaties. Jūs visi,- Viņš pagriezās pret nomaļus stāvošu feju bariņu,- Jūs ejat ar Ēronu, atbrīvojat viņam ceļu. Tas attiecas uz visiem!- Viņš palūkojās apkārt, ar skatienu caururbjot pūli,- Ērona uzdevums ir svarīgākais no visiem! Ja tas neizdosies, no visa pārējā nav jēgas.
- Vēl viena lieta,- Ērons piebalda,- Līrs nāk ar mani, Elisa un Alisone ar jums. Lai uzzīmē sakaru rūnas.
- Dzirdējāt?- Tēvs palūkojās uz trim pieminētajiem.
- Jā,- Līrs atsaucās un izvilka okeri.
- Un vēl pēdējā lieta no manas puses,- Feja piebilda,- Kopējo sazināšanās rūnu aktizēšu tikai tad, kad sāksies šī uzdevuma otrais solis. Līdz tam tā nebūs nepieciešama.
– Visi gatavi?– Tēvs pārņēma vadību. Pūlis apstiprinoši noaurojās.
– Ejam!
Elisa piespiedās tuvāk Dantei, kad viņi uzsāka ceļu. Līrs pamāja pārējiem un aizsteidzās pie Ērona. Dante saprata fejas izvēli – par sakarniekiem bija izvēlēti jaunākie jaunākie no viņiem, kuri kaujas laukā nevarētu palīdzēt.
Dante saskatījās ar Ērlu. Viņas skolotāja draudzīgi pamāja un sakustināja lūpas, novēlot veiksmi. Ērlas pulkan nāksies cīnīties pirmajās rindās. Kaut kur dziļi apziņā Dante nojauta, ka viņu diez vai kādreiz vēl satiks, bet par to domāt nebija laika.
Aleksis pārmeta loku pār plecu, lai vieglāka iešana, un paskatījās uz pārējiem jauniešiem.
– Palieciet dzīvi,– Viņš neizteiksmīgi norūca,– Un... Tiekamies pēc šī visa!
– Esi uzmanīgs,– Mia atsaucās, noskatīdamās, kā jaunais elfs dodas pie pārējiem lokšāvējiem. Ar viņu gāja arī Alisone, kurai bija ticis strēlnieku sakarnieces pienākums.
Bija palikušas tikai Dante ar Miu un Elisu. Viņām trim bija jāpievienojas lielākajam no pulkiem, tam, kas jau gatavojās iet pa priekšu. To vedīs tēvs. Elisa bija sakarniece.
– Tev droši vien jāiet pa priekšu,– Mia ieminējās.
– Esiet uzmanīgas!– Elisa skumji palūkojās uz abām draudzenēm un aizsteidzās. Viņi sāka iet.
– Elisa bija pati pirmā šejieniete, kura uzvedās kaut drusku sakarīgi,– Mia atcerējās.
– Vismaz mēs neesam Ērlas pulkā,– Dante atteica,– Tāpēc beidz izklausīties tik sentimentāla!
– Es izklausos?– Māsa iespurdzās.
– Un kā vēl.
– Piedod,– Šoreiz Mias balss bija nopietna.
Dante klusēja.