Četru Asiņu Mantiniece | ✔

53.

Pilnīgs klusums. Dante slējās augšup. Galva sagriezās un viņa atkal sakņupa. Ausīs džinkstēja un likās, ka zeme līgojas. Pēc brīža meitene mēģināja vēlreiz. Kuņģī viss sagriezās, bet viņai izdevās nostāties rāpus. Pēc mirkļa, sataustījusi, ka maisiņš pie jostas ir palicis, viņa no tā izvilka pāris oranžas ogas un sakoda tās. To rūgtā sula ietecēja rīklē. Dante norija ogas. Likās, ka redze noskaidrojas. Viņa pieslējās kājās un palūkojās apkārt. Galva dunēja un viņa nedzirdēja ne skaņas, bet spēja paiet uz priekšu.
Viņa atradās vidū laukam, kas bija pilns ar nekustīgiem ķermeņiem. Meitene uzmanīgi devās uz lauka malu, kāpdama pāri ķermeņiem. Viens no tiem satvēra viņas kāju. Dante sastinga. Plauksta iekrampējās viņā ciešāk.
Dante palūkojās lejup. Ērla gulēja nedabiskā pozā, acis bija plaši ieplēstas. Likās, ka viens no viņas pleciem ir brutāli izrauts no vietas. Tā bija noticis ar tiem, kuri nebija paspējuši uzlikt vairogus.
Dante nometās lejā un sāka rakņāties pa maisiņu, meklēdama kādu no augiem, kas varēja palīdzēt, censdamās atsaukt atmiņā kaut vienu mācībstundu pie Adriana, bet vilkace viņu apturēja. Abas saskatījās un Ērla mokoši saviebās, tad ieskatījās Dantei acīs.
Ej. Dante varēja nolasīt no lūpām. Man tu vairs nepalīdzēsi. Skrien!
Asaras sāka aizmiglot redzi. Dante pamāja ar galvu un pielēcās. Tad devās virzienā, kurā bija skatījusies Ērla. Kad viņa atskatījas, sieviete nekustējās. Dante centās ar plaustu izslaucīt asaras no acīm un steberēja tālāk, vien esot jau tālu, atcerēdamās, ka pazaudējusi savu zobenu.
Viņa palūkojās apkārt. Ieroču šeit noteikti netrūka, bet viņa nevēlējās pieskarties mirušajiem. Beidzot viņa paņēma kādu zobenu, kas gulēja blakus smagi ievainotam vīrietim, noslaucīja to pret viņa drānām, un devās tālāk. Vīrietis pat nepakustējās.
Lēnām radās jauns rīcības plāns. Viņai bija jāatrod pārējos.
- Elisa?
- Kur tu esi?- Draudzene atsaucās nekavējoties.
- Nav ne jausmas, nolādēts! Nepaspēju uzlikt dubulto vairogu, mani aiznesa pa gaisu. Šeit neviena dzīva nav.
- Viss notiek lejā, ielejā. Pasteidzies!
Elisa pazuda. Dante palūkojās, ka dodas īstajā virzienā - uz leju - un paātrināja gaitu. Pēc brīža viņa sāka skriet. Likās, ka arī dzirde ir atgriezusies, jo cauri neciešamajai asins dunēšanai viņa dzirdēja arī cīņas trokšņus.
Tajā viņa iekļuva pēkšņi. Pirms brīža vēl neviena nebija, un tad, pāris soļus tālāk, Dante attapās, izvairīdamās no noklīdušas ugunslodes.
Kāds viņai uzgrūdās virsū no mugurpuses un meitene paklupa. Paķērusi zobenu, viņa apgriezās un centās pielekt kājās, kāpdamās atpakaļ. Viņa atpazina otru, bet nelikās ka viņš viņu redz.
Cespers. Vilkacis, kurš bija centies palīdzēt Dantei iejusties ciltī. Bet viņš bija otrā pusē, viens no pretiniekiem, un viņš tuvojās Dantei, pacēlis zobenu. Izskatījās, ka vīrietis jau ir smagi ievainots, turklāt viņam nebija vairoga.
Dante aizžmiedza acis un ar svešo zobenu, ko bija atņēmusi kādam mironim, atvēzējās un cirta. Vilkacis neskanīgi iekliedzās un Dante atlēca atpakaļ, redzēdama, ko izdarījusi. Vīrietis liesmoja un locījās agonijā. Zobens izkrita Dante no rokām un viņa atkāpās, šausmās vērodama to, kas palika pāri. Uguns pārlēca no viņa uz sauso zāli, un tikai tad, beidzot spēdama atraut skatienu, Dante metās bēgt tālāk cauri pūlim. Un jau atkal viņa pilnīgi nelaikā tika iemesta svešā prātā.
- Jūs taču to nedomājat nopietni?- Alans, pat būdams iespiests starp vairākiem pretiniekiem, likās saglabājam vēsu prātu. Tā bija tikai maska, Dante redzēra, kā elfa gaišās acis šaudās no viena pretinieka pie nākamā.
- Kāpēc ne?- Aidena balss skanēja svešādi asi.
- Adrian, es esmu tavs brālis!- Elfs palūkojās uz otru vīrieti.
- Tu esi fanātiķis.
- Jūs neesat labāki! Aiden, es visu zinu! Lilija! Alīrions! Tu esi vēl ļaunāks!
- Aizveries!- Adrians iekliedzās un atlaida loka stiegru. Bulta trāpīja Alanam krūtīs un vīrietis saļima.
Dante nespēja novērsties, bet tas, kura prātā viņa atradās, to izdarīja.
- Tas ir pretīgi, pretīgi...
- Elisa?- Bet draudzene nedzirdēja.
Dante caur otras meitenes acīm redzēja ēnu, kas sakustējās viņu virzienā.
- Elisa! Uzmanieties!- Pēdējo vārdu viņa izkliedza skaļi caur draudzenes lūpām. Pret savu gribu Dante redzēja, kā Lana (Vai tā tiešām bija viņa?), pēkšņi uzradusies, met ar kaut ko viņas virzienā. Tad, tik pat pēkšņi kā viņa šeit nokļuva, viņa izkrita no Elisas prāta un pastreipuļoja atpakaļ.
- Elisa? Elisa!
Ar perifēro redzi Dante redzēja, kā kaut kas tumšs viņai tuvojas, bet nepaspēja pat pagriezt galvu. Pār lūpām izlauzās spalgs kliedziens, kad kaut kas tika triekts pret viņu. Viss satumsa.