Četru Asiņu Mantiniece | ✔

10.

Ieradās arvien vairāk un vairāk ļaužu, kuri pļāpāja, sasaucās, straujā solī pārvietojās pa milzīgo telpu un ik pa brīdim uzmeta Dantei un pārējiem jauniešiem ziņkārīgus skatienus.
Tie skatieni dedzināja meitenes muguru, bet ikreiz, kad viņa centās noķert lūrētāju skatienus, visi bija novērsušies no viņiem. Dante nodrebinājās - daļēji tādēļ, ka šeit joprojām nepalika ne mazliet siltāk, daļēji tādēļ, ka tēta pēdējā frāze joprojām biedēja, daļēji arī tādēļ, ka no daudzajiem klātesošajiem strāvoja pretīgums pret viņiem, jaukteņiem.
Dante, Mia un abi puiši sēdēja tiesas zāles malā. Aiz viņiem, tādā kā balkonā, sēdēja dvīņi, tumšmatainie puiši un pārējā šejienes jauniešu kompānija - visi, izņemot Luisu.
Pretējā pusē telpai sēdēja Aidens un Lilija. Balkonā aiz viņiem arī bija pāris pieaugušie.
Tālāk aizmugurē bija zāle ar soliem, kur bija pilns ar ļaudīm, kuri bija ieradušies skatīties. Balsis murdēja un atbalsojās telpā, radot drūmu skaņu mudžekli.
Dante pārtrauca lūkoties apkārt un pievērsās šejienes valdošajiem. Zāles priekšā bija garš, izliekts galds. Tā vidu dalīja elfs Alans un vampīre. No elfa pa kreisi sēdēja otrs elfs, Adrians. Aiz viņa - Luisa, un tad, pašā galā, otrs vilkacis. No vampīres pa labi sēdēja otrs vampīrs, bet pēc tam arī feju sieviete un vīrietis.
Alans - vecākais elfs - piecēlās kājās. Viņam sekoja arī pārējie priekšā sēdošie. Tad arī zālē un balkonos esošie. Dante piecēlās un neveikli nolaida skatienu. Kors satvēra viņas roku un mierinoši saspieda.
"Sveicināti, četru cilšu pārstāvji!" Alans spēcīgā balsī ierunājās. "Esam sapulcējušies, lai izlemtu četru jauniešu, mūsu cilšu pēcteču, nākotni. Amkor, Amēlija, Andante, Alīrion, vai jūs esat gatavi tikt pārbaudīti un pieņemti ciltīs?"
Klusums.
"Jā." Zālē atbalsojās Kora atbilde.
"Vai tu, kā vecākais, uzņemies runāt jūsu visu vārdā?" Kāds no pārējiem jautāja. Dante neredzēja, kurš.
Dante palūkojās tēta virzienā. To pašu, šķiet, darīja arī Kors, jo tētis lēnām noliedzoši papurināja galvu.
"Nē." Kors atteica. "Es runāšu tikai pats par sevi."
"Cilšu pārstāvji, jūs nupat dzirdējāt, ka viņš ir gatavs tikt pieņemts ciltī." Elfs vērsās pie klātesošajiem. "Lūdzu, sēdieties. Amkor, nāc tuvāk."
Kors palaida vaļā Dantes roku, un meitene kopā ar pārējiem apsēdās, kamēr puisis viens pats devās pie elfa.
"Vai atceries, ka tu no četru līdz sešu gadu vecumam augi starp elfiem un biji viens no mūsu cilts?" Jautāja otrs elfs, Adrians.
"Jā, mazliet atceros." Kors atteica, pat nesaminstinādamies. Dante droši vien, ja būtu viņa vietā, nezinātu, ko lai atbild.
Interesanti, pie kuras no pārējām ciltīm bija dzīvojusi viņa pati? Vilkači likās diezgan sakarīgi, bet vai tiešām viņa bija augusi pie tiem? Vampīri? Fejas? Nu nē, Dante jutās vēl mazāk viena no tiem, kā viena no vilkačiem. Varbūt tādēļ, ka vilkači šķita viscilvēciskākie? Un tomēr, tas šķita savādi.
Dantes uzmanību pievērsa spilgts zibsnis tur, kur atradās Kors. Viņam apkārt stāvēja elfs Alans, Luisa, feja un vampīre. Puisis bija noņēmis kristāla karekli un turēja vienā rokā, bet otru bija pastiepis pret elfu. Viņš rokās turēja palielu akmeni, kas, šķiet, bija uzliesmojis, bet tagad vien blāvi mirdzēja. Kors bija nobālējis un zilās acis bija plaši ieplestas. Akmens pamazām ieguva zilganu toni, bet šķita, ka Kors to neredz. Viņš redzēja kaut ko, ko nemanīja citi.
Dantei blakus sēdošā Mia neomulīgi sakustējās. Viņa būs nākamā, kuru pasauks, un Dante juta, ka māsai ir bail.
Akmens izstarotā gaisma atkal uzliesmoja, un puisis atrāva roku no tā. Starp pirkstu galiem un akmeni strāvoja krāsainas stīgas. Enerģija, ko varēja redzēt.
"Pietiks!" Izsaucās Alans un ar vienu roku pārcirta gaismas pavedienus. "Amkor, tev ir izvēle - atgriezties elfu ciltī vai pievienoties vilkaču vai feju ciltij."
Varēja redzēt, kā puisis saspringst. Arī Dante aizturēja elpu, gaidot Kora izvēli. It kā tas varētu ietekmēt viņējo.
"Atgriezīšos." Kors visbeidzot izlēma. Vārdi bija knapi saklausāmi, vairāk no lūpām nolasāmi nekā dzirdami. "Pie elfiem."
Elfa vaibstos varēja manīt tādu kā atzinīga smaida atblāzmu. Viņš pamāja ar galvu, piekrītot Kora izvēlei un ar roku norādīja puisim uz pusapaļā galda pusi. Kors devās turp, bet otrs elfs, Adrians, kopā ar viņu aizgāja un apsēdās mazliet tālāk.
"Amēlija, tu nākamā." Alans palūkojās uz Dantes, Mias un Līra pusi.
Mia nedroši piecēlās kājās un devās pie četru cilšu valdniekiem.
"Kad tu biji divus ar pusi gadus veca, tevi pieņēma audzināt kā manu ciltsmāsu." Luisa izskatījās pārlieku nopietna saviem divpadsmit gadiem. Ne miņas no meitenes, kura bija brokastu laikā jautri sarunājusies. "Pie vilkačiem tu pavadīji divus gadus. Vai tu to atceries?"
"Mazliet." Mia atteica pēc krietna klusuma brīža.
Luisa nopietni pamāja ar galvu un jautājoši palūkojās uz elfu Alanu. Atkārtojās jau iepriekš redzētā procedūra.
Pēc krietna brīža Miai piedāvāja izvēlēties stap trim ciltīm. Dante vēroja māsu.
Mia vispirms saspringti palūkojās uz elfa pusi, palūkojās uz Koru, tad uz Luisu un otru vilkaci, tad atkal uz Koru, pēc tam arī uz vampīriem un atkal uz elfu pusi. Dantei jau šķita, ka māsa dosies pie elfiem, kur bija arī Kors. Bet nē.
Māsa pagriezās pret vampīru sievieti un kaut ko jautāja. Vampīre pamāja ar galvu un kaut ko atbildēja. Viņas nerunāja tik skaļi, lai Dante varētu dzirdēt.
Un tad Dante saprata - Mia tagad bija viena no vampīriem. Viņai pat nebija jāmaina izskatu - māsa bija smalkas mieras uzbūves, ar baltiem, smailiem zobiem un tumšiem matiem, kas bija apgriezti īsi tā pat kā vampīru vadonei.
Mia pagāja projām. Dante piecēlās kājās tajā pašā brīdī, kad cilšu vadoņi palūkojās uz viņu. Līrs palika viens. Meitene gandrīz vai juta viņa uztraukumu.
- Andante, vai esi gatava tikt pieņemta kāda no ciltīm?
- Jā.