Četru Asiņu Mantiniece | ✔

24.

Dante sajutās kā visu pārējo kopīga problēma, kas steidzami jāatrisina. Viņa bija šāda problēma jau no paša sākuma. Jau kopš dzimšanas. Viņas pastāvēšanu pašu par sevi ciltis uztvēra kā personīgu apvainojumu, un Dante, tā pat kā viņas ģimene, bija apkaunojums ciltīm.
Arī tagad. Fejas neslēpa to, ka Dantes klātbūtne ir kaut kas nepareizs. Visbeidzot viņu aizveda kaut kur un atstāja kopā ar Daneku. Puisis klusēdams vēroja Danti, kamēr viņa gaidīja, kas notiks tālāk.
– Ja jau es esmu tāds izdzimtenis, kāpēc tu neturies pa gabalu no manis?– Dante beidzot neizturēja puiša skatienu.
– Kad es esmu teicis, ka tu esi izdzimtene?
– Jūs visi!– Vai tiešām viņš to nemanīja?
Puisis klusēja.
– Es jums visiem esmu tikai problēma, tad kāpēc vienkārši netikt no manis vaļā?
– Izdusmojies, cik vēlies. Paliks vieglāk,– Viņš atteica un piecēlās kājās.
– Preteklis!– Dante nomurmināja un paslēpa seju plaukstās,– Kāpēc es nevaru būt vienkārši normāls cilvēks? Parasta? Tāda kā visi, sasodīts!
– Tu esi mantojusi visu četru cilšu spēku,– Daneks atbildēja. Tas Dantei neko neizteica.
– Tevī ir divdesmit pieci procenti no katras cilts. Tu esi kā cilvēks, bet ar maģiju. Teorētiski, nekam tādam nebūtu jānotiek. Tev būtu jābūt tādai kā Kors, Mia un Līrs - viņiem viena no ciltīm asinīs ir izteiktāka.
– Mani, tātad, varētu nosaukt par gēnu gļuku,– Dante palūkojās uz puisi,– Nē, nu paldies par uzmundrinājumu!
– Drīzāk par retu gēnu kombināciju,– Viņš izlaboja.
– Un kas tagad notiks? Nelabo asiņu notecināšana ar dēlēm?!
– Diez vai,– Daneks apdomājās,– Varbūt viņi centīsies tevi ar sakošanu padarīt vairāk par vilkaci vai vampīri. Nav ne jausmas, ja godīgi.
– Fantastiski,– Dante bija tuvu histērijai,– Man izsūks visas asinis?
– Beidz ākstīties! Neviens netaisās tev izsūkt visas asinis, nomierinies! Tev jau nāk pakaļ, savācies, lūdzu!
Dante pacēla galvu durvju virzienā. Patiešām, gaitenī skanēja soļi. Viņa piecēlās kājās un devās uz durvju pusi, pie tām nonākot mirkli pirms tās tika atvērtas.
Nācēji bija divi - vilkacis Cespers un feja Ērons.
– Nāciet!– Ērons mudināja.
– Apsveicu!– Cespers piebilda.
– Ar ko?
– Pacieties mazliet, drīz uzzināsi.
Dante saknieba lūpas un vairs nejautāja. Interesanti, kas šoreiz viņu gaidīja galā?
Viņa atpazina gaiteni - tas veda uz plašo, milzīgo akmens telpu, kurā bija notikusi tiesa. Vai viņu tiesās? Ko viņa bija izdarījusi?
Bet vilkacis taču bija apsveicis Danti, tad jau noticis kaut kas labs... Dante bija apjukusi, bet pie šīs sajūtas sen jau bija pierasts...
Ērons atvēra durvis un ielaida pārējos. Dantei pievērsās neskaitāmi acu skatieni.
Ko viņa bija izdarījusi?