Četru Asiņu Mantiniece | ✔

34.

Visi apsēdās dzīvojamajā istabā. Dante, iespiesta starp abiem puišiem, jutās neērti. Kora rokas pieskāriens izraisīja zosādu. Viņa norija siekalas. Galvenais - nesākt atkal domāt par viņu.
- Kas tas ir?- Mia pieliecās tuvāk nelielajai koka kastītei ar krāšņiem grebumiem.
- Nav ne jausmas,- Tētis atzina, paņēmis to rokās,- Pirms pāris mēnešiem nosapņoju, ka bēniņos glabājas šāda kastīte. Pēc tam, ziņkārības dzīts, to uzmeklēju. Tai klāt bija pielikta vēstule, kas teica, ka kastīti drīkst atvērt tikai tad, kad Adrians dod ziņu par to.
- Un tu domā, ka kaut kāds random Dantes sapnis varētu būt tā Adriana dotā ziņa?- Līrs konstatēja.
- Jā.
- Kas vispār ir tas Adrians? Jūs esat pazīstami?- Dante vēlējās zināt kaut ko vairāk par cilvēku, kurš nedēļām ilgi rādījies viņas sapņos.
- Nav ne jausmas.
- Un kādā sakarā Kors šeit ir iesaistīts?- Mia uzdeva jautājumu, kas Dantei jau atradās uz mēles gala.
- Vēstulē bija rakstīts, ka man ir vēl viens dēls un norādīts, kā viņu sameklēt,- Tētis paskaidroja,- Un, pirms jūs jautājat... Nē, es nezinu, kas šeit notiek.
Mamma sasita plaukstas un visi palūkojās uz viņu. Pāris enerģiskā kustībās, sarkanajiem matiem plīvojot, viņa parādīja jautājumu,- Vai vērsim vaļā?
- Jā, protams,- Tētis apstiprināja.
Dante nedroši apsēdās tālāk no kastītes un sabijās, kad nejauši piešķirtās ciešāk Koram. Sirds sāka skaties straujāk, meitene nosarka. Puisis, šķiet, nepamanīja to, jo vēroja kastīti.
Dante atvirzījās tālāk un arī palūkojās uz to.
Tētis pagrieza atslēgu slēdzenē vienreiz, tad otrreiz. Atskanēja kluss klikšķis un slēdzene atvērās. Tētis to noņēma un nolika uz galda, tad uzmanīgi pavēra kastītes vāku. Kaut kas mazliet mirdzēja, bāla gaisma līdz laukā no tumsas. Tētis atvēra to līdz galam vaļā.
Jaunieši pieliecās tuvāk. Dante noteikti nebija gaidījusi to, ko ieraudzīja - sešus garenus kristāla kuloniņus, kas bija apsieti ar aukliņām un izskatījās kā paredzēti pakāršanai kaklā.
- Nopietni?- Mia skeptiski jautāja,- Kas tie tādi?
Tētis paraustīja plecus, paņēma vienu un, turēdams to aiz aukliņas, izcēla laukā. Kristāls viegli kustējās gaisā, laužot gaismu un veidojot krāsu spēles uz sienām.
- Vai tas ir droši?- Līrs palūkojās uz vecākiem.
- Tas ir svarīgi,- Tētis atteica un uzlika kuloniņu kaklā.
Nekas nenotika.
Mia iespurdzās un paķēra vienu no kastītē palikušajiem kuloniņiem.
- Paskatieties, šeit ir kaut kādi vārdi!- Viņa parādīja un nolasīja,- Alīrions.
- Kas?- Kors pārjautāja.
- A-lī-ri-ons.
- Kas ir uz citiem?- Viņš paķēra nākamo,- Lilija. Tas laikam ir jūsu,- Viņš padeva kuloniņu mēmajai sievietei.
- Jā, pie manis ir... Amkors,- Tētis parādīja.
- Vai tas esmu domāts es?
- Visticamāk,- Tētis atdeva kristālu Koram.
Sadalījuši kristālus pēc piederības, viņi saskatījās.
- Kas tagad?
- Liekam virsū!- Mia ierosināja.
Tētis palūkojās uz kastīti vēlreiz, pastiepa roku un izvilka zīmīti, ko viņi pirmīt nebija ievērojuši.
- Viss, ko jūs atceraties, ir meli. Ar šiem jūs uzzināsiet, kas esat patiesībā. Ja jūs esat tikuši tik tālu, mums nepieciešama jūsu palīdzība. Nenododiet sevi.
- Neizklausās pārlieku labi,- Mia nomurmināja,- Liekam virsū?
- Reizē,- Tētis apstiprināja,- Trīs, divi, viens, tagad!
Dante pārlika aukliņu ap kaklu. Kristāla kareklis vēsi pieskārās pie ādas. Dantei prātā ieskanējās klusa, zema balss.
- Andante. Ir pagājis laiks, kopš tu pēdējo reizi biji mūsu pasaulē. Tu mūs neatceries, bet tev ir jāpalīdz mums. Tu esi šejieniete, viena no mums.
- Mēs parādīsim tev patieso tevi,- Piebilda cita balss, kamēr viss Dantei acu priekšā satumsa,- Viss, ko tu atceries, ir meli, ko man nācās radīt.
Gar acīm strauji sāka zibēt ainas. Izbiedēta sieviete ar mazu bērnu rokās un vēl divi bērni, kas slēpjas viņai aiz muguras, un vīrietis, kurš cenšas aizsargāt viņus. Maza meitenīte, kura sēž uz gultas malas un vēro, kā raustās sveces liesmiņa. Meitene, varbūt nepilnu gadu veca, kuras garie, melnie mati ir izspūruši un tumšās acis raugās uz nelielu namiņu puduri daudz stingrāk, nekā citi mazi bērni. Meitene, kura, turēdamās pie brāļa rokas, nedrošiem soļiem tuvojas muižai. Jauniete, kura tuvojas bariņam pieaugušo - uztraukusies, bet cerības pilna. Un tā pati jaunā meitene, vīlusies, nobijusies un neticēdama sev. Daudzie mēģinājumi atdzīvināt sveces liesmu. Neticības pilnā sejas izteiksme, lūkojoties uz vecu, sarūsējušu pakavu un triumfa sajūta, kad uzdevums ir izpildīts.
- Tā esi īstā tu,- Piebilda meitenes balss, kas izgaisa mirklī, kad Dante to atpazina.
Elisa? Dante vēlējās sasaukt meiteni, bet balss neklausīja. Acis tikai palēnām atguvās. Dante pāris reižu samirkšķināja acis, līdz attapās, kur atrodas. Viņa sakustējās.
- Beidzot vēl kāds pamodās,- Kors ierunājās.
- Tu arī to visu redzēji?
- Droši vien kaut ko mazliet citu,- Puisis paraustīja plecus.
Dante palūkojās uz pārējiem. Visi sēdēja nekustīgi, ar stiklainām acīm vērās uz priekšu. Tā pat pirms brīža bija izskatījusies viņa pati.
- Izskatās drusku baisi,- Viņa atzina.
- Taisnība,- Puisis piekrītoši pamāja ar galvu.
Gandrīz vienlaikus acis sāka mirkšķināt Līrs un Mia.
- Kas tas bija?- Mia iespurdzās.
Pirms kāds paspēja atbildēt, arī mamma sakustējās un samirkšķināja acis. Dante palūkojās uz viņu un mamma, pamanījusi meitas skatienu, parādīja pāris žestus. Tam visam jābūt taisnībai.
Brīdi vēlāk arī tētis attapās. Viņš ar savādu skatienu nopētīja pārējos, tad brīdi padomāja un ierunājās:
- Es nezinu, ko jūs uzzinājāt, bet man liekas, ka mums ir jāsameklē tos cilvēkus.
- Kādā veidā?- Mia skeptiski noprasīja.
- Ar šiem,- Tētis pacilāja savu kristālu.