Četru Asiņu Mantiniece | ✔

12.

Elfa pieminētās "plašākās pārbaudes" sākās jau nākamajā dienā. Pēc brokastīm Mia un abi puiši devās pie savām izraudzītajām ciltīm, bet Dantei bija jādodas līdzi cilšu vadoņiem.
Jauniete uzmeta izbiedētu skatienu tētim un Lilijai. Vai viņi varēja nākt līdzi? Dante pat nezināja, kas tagad notiks.
Šķita, ka Lilija saprot Dantes lūdzošo skatienu, jo viņa cieši palūkojās uz elfu Alanu. Dante nojauta, ka sieviete tagad prātā sarunājas ar elfu. Pēc klusuma brīža elfs pagriezās uz promiešanu un pārējie, arī Lilija un tētis, sekoja. Dante atviegloti uzelpoja - viņu abu klātbūtnē jutās drošāk.
– Kas tagad notiks?– Viņa saņēmās uzdot jautājumu, kas bija mocījis viņas prātu jau kopš brīža iepriekšējā dienā, kad viņa palika bez cilts.
– Šķiet, ka tevī ir vienādi daudz no visām ciltīm. Mēs centīsimies noteikt, kurai no ciltīm tu piederi,– Elfs paskaidroja.
– Bet Koram...– Dante aprāvās un izlaboja sevi,– Amkoram, viņam taču jūs ļāvāt izvēlēties!
– Ar viņiem trim bija citādāk,– Elfs atteica. Pārējie gāja klusēdami,– Amkorā dominē elfu spēks, bet ir arī vilkaču un feju, bet viņā nav nekā no vampīra. Amēlijai ir elfu un vampīru spēks, mazliet arī vilkaču. Alīrionam ir gandrīz tīrs feju spēks, ar pārējo trīs spēku nelielu piejaukumu. Bet tevī ir vienlīdz daudz no visām ciltīm.
– Jūs četri esat īpaši un unikāli, bet tu esi neatkārtojama. Tāda būtne kā tu nākamo tūkstoš gadu laikā neatkārtosies,– Piebilda vampīru sieviete,– Un, jāatzīst, es ļoti ceru, ka tu nenonāksi pie maniem ļaudīm. Tu esi bīstamākā no jums, jaukteņiem.
Dante nopūtās un pamāja ar galvu. Viņa jau bija sapratusi, ka šejieniešiem ir bail no viņas. No viņas, meitenes, kura pati nezina, kas viņa īsti ir, kura neprot būt vampīrs vai vilkacis, vai kas nu viņa īsti bija, no tādas personas visi baidījās!
Viņi bija nonākuši galā. Telpa, kurā Dante iegāja, bija ne īpaši liela, vismaz salīdzinot ar ēkas plašumiem, un gan sienas, gan grīda bija no akmeņiem. Logu nebija un vienīgie gaismas avoti bija sienās iebūvēti mirdzoši akmeņi, kas bija spoži balti.
– Kas man būs jādara?
– Katrai ciltij ir savas īpašas pazīmes. Gan ārējās - elfu spicās ausis un vampīru bālums, vilkaču dzeltenās acis un feju spārni,- gan tādas, kas ne vienmēr tiek ievērotas. Tu mācīsies būt viena no mums, līdz varēs noteikt, kurš no spēkiem patiesībā tevī dominē.
Dante pamāja ar galvu, lai gan neko tā īsti nebija sapratusi. Elfs palūkojās uz viņu ar savādu skatienu un devās prom. Viņam sekoja arī vampīre un feja, tad arī Luisa. Dante palika kopā ar tēti, Liliju un četriem cilšu pārstāvjiem.
– Domāju, ka mēs varētu sākt ar iepazīšanos,– Ieminējās palikušais elfs. Laikam jau tā bija vissocializētākā no ciltīm,– Es esmu elfu karaļa Alana jaunākais brālis princis Adrians un arī Alana labā roka.
Dante ciešāk palūkojās uz vīrieti. Viņš izskatījās krietni jaunāks par brāli un kastaņbrūnajās acīs dzirkstīja jautra dzirkstelīte, kādas nebija elfu vadoņa tēraudpelēkajās acīs.
– Es esmu vampīru vadones Daēnas miesassargs. Mani sauc Andars... Vai vismaz tas ir vārds kādā parasti mani dēvē,– Vampīrs paskaidroja. Dante saprata. No nelielajām atmiņu driskām viņa bija atcerējusies, ka vampīru vārdi bija gari un sarežģīti, turklāt sastāvēja ne tikai no skaņām, bet arī sajūtām, bet... Kā viņa to zināja?
– Es esmu feju valdnieces Lorēnas padotais,– Ierunājās feju vīrietis. Tumši zilās acis savādi dzirkstīja,– Mans vārds ir Ērons.
– Un es esmu vilkaču pavēlnieces Luisas, manas mazās māsīcas, reģents. Vari mani saukt par Cesperu,– Pēdējais savu vārdu nosauca vilkaču jauneklis, kurš neizskatījās vecāks par divdesmit gadiem.
Kādu brīdi bija klusums. Dante centās domās noformulēt jautājumu.
– Es ievēroju, ka katras cilts galvenajam ir cits tituls,– Viņa piesardzīgi ieminējās. Elfs pamāja ar galvu,– Kādēļ tā?
– Tā vēsturiski ir iegājies,– Gaišmatainais vīrietis paskaidroja,– kādreiz ciltis dzīvoja ļoti izolēti viena no otras, un visas ciltis pārvaldīja karalis, kurš vienmēr bija elfs. Karaļa padomi veidoja vēl trīs personas - pa vienam pārstāvim no pārējām ciltīm.
Dante pamāja ar galvu. Tik tālu bija skaidrs.
– Pēc tava tēva sarīkotā apvērsuma,– Elfs ieslīpi palūkojās tēta virzienā,– Beidzot bija skaidrs, ka šis valdīšanas veids ir absolūti nepareizs. Valdniekiem palika vecie tituli, bet tagad viņi četri valda vienlīdzīgi.
– Teorētiski,– Tētis iespraucās sarunā,– Nevar būt, ka jūs paši tam ticat.
– Tu domā, ka labāk būtu pieļaut, ka pie varas tiek tādi kā tu un tavi izdzimteņi?– Nošņācās Ērons. Fejas acis bija satumsušas nakts debesu krāsā.
– Ēron!– Dante sarāvās, kad viņai prātā ieskanējās Lilijas asais kliedziens. Viņas pēkšņais niknums dzēla, bet arī feja bija sastindzis.
– Nekad neuzdrošinies kādu no viņiem nosaukt par izdzimteni!– Sievietes balss naidīgi šņāca, viņa cieši lūkojās fejas tumšajās acīs, rūsganie mati spurojās ap galvu.
– Labi, labi,– Ērons šķita uzjautrināts,– Bet tu tā pat neko man nevari izdarīt.
– Šādi mēs neko nepanāksim,– Elfs visbeidzot nopūtās. Vilkacis un vampīrs saskatījās,– Ejam prom.
Tā beidzās Dantes pirmā mācībstunda.