Četru Asiņu Mantiniece | ✔

19.

– Nolādēts!– Daneka balss atskanēja cauri tumsai,– Nekas nesanāca... Visiem viss kārtībā? Sasodītā tumsa!
Tumsā atskanēja mīksts būkšķis, it kā kāds būtu kādam izskrējis virsū. Dante atvēra acis un tās pāris reižu samirkšķināja, bet tumsa nekur nepazuda. Meitene centās pa tumsu sataustīt lampakmeni, kas bija atradies pentagrammas, ķebura, vidū, bet tā vietā plauksta vispirms atdūrās pret vienu no čiekuriem, tad gandrīz apgāza kādu no tām trīsdesmit divām svecēm, kas pirmīt bija aizdedzinātas.
– Kāpēc tu domā, ka nekas neizdevās?– Dante jautāja, paņemot vienu no svecēm un uzpūšot tai elpu, cerībā, ka tas kaut kā varētu radīt gaismu.
– Nu, ja vien tu neesi kaut kādā veidā paķērusi enerģiju no lamapkmeņa vai izdarījusi kaut ko, ko mēs nebijām iedomājušies...
– Es tajā mirklī, kad viss notika, kaut kā sapratu, ka mēs visu esam darījuši nepareizi,– Dante atzina.
Pēkšņi un sērkociņš un Mia aizdedzināja dažas no svecēm.
– Ko tieši?– Alekss jautāja, pastumdams malā daļu no čiekuriem, kas jau tā pat mētājās haotiski pa vidu telpu.
– Tas uzdevums man ir jāizpilda, par to nav šaubu,– Dante uz brīdi pieklusa,– Uzdevums, kas jāizpilda, lai mani pieņemtu ciltīs. Uzdevums, ko var izpildīt tikai tie, kur ir ciltī...
– Sapratu,– Alekss pamāja ar galvu, apklusinot meiteni,– Viens no apgalvojumiem ir nepareizs.
– Tikai...– Daneks šaubījās,– Kurš tieši?
– Lai izpildītu uzdevumu, jāizmanto cilšu maģija,– Luisa norādīja,– tātad otrais apgalvojums ir pareizs.
– Bet pirmais jau arī,– Kors iebilda, kamēr Mia, Līrs, Lana un Kajs iededzināja visas sveces, lai būtu nedaudz gaišāks.
– Jā, pirmais arī,– Alekss piekrita,– Uzdevumu tieši tāpēc uzdeva, lai zinātu, kurā ciltī ir Dantes vieta.
Un tajā brīdī Dante tā pa īstam saprata.
– Es zinu!– Viņa izsaucās, un visi palūkojās uz viņu.
– Jūs trīs nemaz nepieņēma atpakaļ ciltīs, jums ļāva izvēlēties vienu no ciltīm, jo jūs piederējāt pie visām! Mēs nekad nemaz neesam bijuši padzīti no ciltīm,– Dante pieklusa mazliet šaubīgāk kā vajadzētu, bet viņas teiktais tik un tā lika pārējiem aizdomāties.
– Tu gribi teikt, ka...– Daneks apklusa, nespēdams noformulēt savu jautājumu tā, lai to varētu saprast.
– Es gribu teikt, ka, ja man vajag izmantot cilšu maģiju, es to varu izdarīt,– Dante atteica, nevēlēdamās neko vairāk skaidrot. Tad nāktos arī stāstīt, kā viņa nonākusi līdz savam pārsteidzošajam secinājumam, bet viņa pati to tā īsti nemaz nezināja.
– Tad... Tad jau, jo ātrāk tiksim ar to galā, jo labāk?– Lana iespurdzās.
– Es varu paskaidrot, kas jādara,– Daneks jautājoši palūkojās uz Danti.
– Labi,– Meitene pamāja ar galvu.
– Man jāpasaka pārējai cilšu padomei, ka jūs esat nonākuši līdz atrisinājumam,– Luisa piecēlās.
– Tu visu šo laiku to zināji?!– Mia palūkojās uz jauniņo meiteni, gatava mesties virsū un uzbrukt.
– Manās dzīslās rit arī feju asinis. Es nespēju melot, bet varu noklusēt to, ko nevēlos izpaust,– Luisa skumji pasmaidīja un izgāja no telpas.
– Luisa arī ir tāda kā mēs?– Dante neizpratnē lūkojās uz durvīm, aiz kurām bija pazudusi meitene.
– Viens no viņas vecvecvecākiem bija feja, visi pārējie viņas senči ir vilkači,– Daneks paskaidroja,– Cesperam šādā ziņā ir tīrākas asinis, bet nu... Neviens vairs nav simtprocentīgi vilkacis.
– Viņu vispār ir palicis ļoti maz,– Lana piebilda.
– Ja viņa patiešām aizgāja pateikt, ka tu tūlīt pabeigsi uzdevumus, mums jāpasteidzas,– Daneks iespieda Dantei rokās pakavu, bet sveci, spalvu un pergamentu nolika uz grīdas.
– Kas man jādara?
– Šeit vajadzēs elementu maģiju un laiku. Vienkārši atkārto to, ko teikšu es, centies pēc iespējas pareizi, labi?
Dante tikai pamāja ar galvu.
– Neturi pakavu tik stingri!– Puisis aizrādīja,– Sākam?
Meitene vēlreiz apstiprinoši pamāja ar galvu.
– Vocavi ventum.
– Vokavi ventum.
- Ego causa sum ignis, aqua, terrala. Aia appellando.
– Ego kausa sum ignis, akva, terala. Aia apelando,– Šķita, ka pakavs meitenei rokās sasilst.
– Adiuvaret et crescere nova iterum temporibus fuit,– Daneka balss plūda viegli un bez aizķeršanās, kamēr Dante stostījās teju pie katra vārda.
– Adiuvaret et kreskere nova iterum temporibus fuit.
– Kvatuor rogavi,– Šķita, ka Daneks pāriet uz citu valodu. Tā izklausījās asāka, pavēlošāka, bet tajā pašā laikā valodas tonis šķita tāds kā lūdzošs.
– Kvatuor rogavi.
– Mut adiuvaret et kreskere.
– Mut adiuvaret et kreskere,– Pakavs bija sakarsis vēl vairāk.

– Vela kalunamasuany.
– Vela kalunamasuany.
– Skam langkhong.
– Skam langkhong,– Šī otrā valodā skanēja vairāk kā zilbju rīstīšana ne īsta runāšana, bet Dante manīja, ka Daneks rūpīgi apdomā katru vārdu.
– Tham masad laesang.
– Tham masad laesang,– Vai Dantei tikai tā šķita, ka dzelzs gabals viņai rokās viegli tā kā vibrē?
– Ongchon ni ikkhang.
– Ongchon ni ikkhang,– Ar šiem vārdiem maģija bija pabeigta, un pakavs uz vienu mirkli Dantei rokās iegailējās kā kvēlojoša ogle, tad strauji atdzisa.
Meitene palūkojās uz pakavu. Tas bija smags, jauns, kā tikko kalts un gludā metāla virsma atstaroja sveču ugunis un Dantes satrauktās acis. Rūsa vairs bija tikai viņai uz rokām.
– Izdevās!– Viņa teju neticīgi paziņoja pārējiem.
– Paskaties uz sveci!– Daneks savādā balsī pavēlēja.
Dante palūkojās lejup, kur bija atstāta gan svece, gan spalva ar pergamentu. Svece dega ar pupurvieoletu liesmu.
Savādas nojautas vadīta, Dante pieliecās, lai paceltu spalvu un pergamentu, tad pielika lapu pie pašas uguns. Pergaments sasila un uz tā parādījās tumšbrūni raksti - mandala.
– Spalva raksta ar asinīm,– Kors nomurmināja,– Es zinu, ka cilvēki rūsu uzskata par metāla oksidēšanās pazīmi, bet spalva jau ir netiešā nozīme, ne?
– Rūsa ir pakava asinis,– Līrs pamāja ar galvu un pievērsās meitenei,– Pamēģini!
Dante ar rūsgano pirkstu pārbrauca pāri mandalai un pielika klāt rakstāmspalvu. Tā sakustējās un drīz rūsas vietā parādījās savāda zīme.

男

– Vilkace,– Daneks izlasīja.
– Man laikam tagad jāiet pie viņiem?– Dante minēja,– Jo man teica, lai es nemāku atpakaļ, pirms neesmu to izdarījusi, tas droši vien nozīmē, ka tagad man jāiet?
– Ej,– Daneks pamāja ar galvu,– Tikai neaizmirsti sveci!
Kad Dante pirms iešanas prom vēl palūkojās uz visiem, viņi jau vāca čiekurus. Tikai Elisa, kura visu šo laiku bija klusējusi, vēl palūkojās uz Danti.
– Paldies!– Meitene nomurmināja, tad devās prom.