Četru Asiņu Mantiniece | ✔

52.

Dante palūkojās uz leju. Pie kājām bija pielipuši pelni, no viņu nodedzinātās apmetnes. Kas to lai zina, varbūt tie bija pelni no kāda, kurš nebija paspējis izglābties no uguns? Vai varbūt kāds no tiem, kas nāca uzbrukt, bet gāja bojā pats? Ja šodiena būs veiksmīga, neviena nāve nebūs veltīga.
- Kā jums tur iet? Izskatās, ka mēs tūlīt uzbruksim,- Viņai prātā ieskanējās Elisa.
- Gaidām,- Dante atbildēja. Ceļā uz šejieni, kur viņi slēpās un gaidīja jau vairākas stundas, viņai bija ienācis prātā, ka, ja viņa var sarunāties ar Elisu, viņai jāvar dzirdēt arī abus pārējos sakarniekus. Tagad viņa šo ideju īsi atstāstīja Elisai.
- Skan loģiski,- Draudzene apstiprināja,- Pagaidi mazliet!
Pēc brīža Dante juta, ka draudzene atkal vēlas kaut ko teikt.
- Pamēģiniet!
- Šī ir ģeniāla ideja,- Līra balss pārsteidza Danti,- Alisone, tu esi sasaistīta arī ar Aleksi, viņam arī būtu jādzird.
- Pajautāšu.
Dantei galvā patiešām skanēja pārējo sarunas, kas gan aprāvās tajā mirklī, kad trim jauniešiem, kuro bija izvēlēti par sakarniekiem, nācās pievērsties saviem pienākumiem.
- Mēs tūlīt ejam,- Elisa pēc krietna brīža paziņoja.
Patiešām - viss pulks sakustējās, sākot ceļu uz priekšu.
- Kas notiek citur?- Dante vēlējās zināt.
- Ērons un Līrs ir savā vietā un veido to sprādzienu. Ērlas pulks un fejas uzdarbojas. Daļu no mūsu pulka arī aizsūtīja. Mums vēl jāgaida.
Dante neapzināti pamāja ar galvu, un Elisas balss atkal nozuda.
Pēc pāris minūtēm, kas likās kā mūžība, kaut kur priekšā atkanēja sagatavošanās signāls. Dante saskatījās ar māsu. Mia izvilka garo nazi, ko bija visu nakti centusies asināt. Dante izstiepa plaukstu elfu bruņu žestā uz priekšu. Vēlāk vajadzēs citu maģisko vairogu, bet pašlaik šis bija gana labs.
- Aiziet!- Kāds nokliedzās. Dante ciešāk satvēra zobenu un skriešus metās uz priekšu kopā ar visiem citiem. Pie jostas piesiets kūļājās maisiņš, ko viņai kaut kad sen bija iedevis Adrians, stāstot par augiem un dziedināšanu. Dante bija pavisam aizmirsusi par to, bet varbūt noderēs.
Viņi izpletās plašāk. Pretī sāka lidot burvestības un ieroči. Dante izvairījās no akmens un pārliecinājās, ka neskrien pretī nāvei bez vairoga.
Kaut kur bija viņas brālis un Ērons, kuri centās veidzot sprādzienu pa visu šo kaujaslauku. Kaut kur bija Adrians, kurš vadīja lokšāvējus, kaut kur bija viņa brāļadēls Aleksis, kurš vēlējās atriebties savai māsai, un bija Dantes tēvs, kurš bija ceļā, lai nogalinātu Alekša tēvu. Mia, kuru Dante vairs neredzēja sev tuvumā. Ērla, kura bija solījusi Dantei iemācīt pārvērsties tad, kad šis viss būs beidzies. Jā, Ērla, kura, tā pat kā feju pulks, bija iekļuvusi pirmajā asinspirtī, kopā ar savējiem kā ķīlis sadalot pretiniekus. Tas viss izskrēja cauri Dantes prātam mirklī, kad viss pa īstam sākās arī viņai.
Izvairījusies no zobena, viņa cirta māņkustību ar vienu roku, bet ar otru būra maģiju. Riskants gājiens, jo, lai to izdarītu, nācās uz brīdi palikt bez maģijas aizsardzības. Bet tas izdevās - pretiniekam bija tikai vampīru vairogs, un no uguns tas nepasargāja. Kāds izšāva dzirksteles visapkārt, bet Danti paglāba pēdējā brīdī atjaunotās elfu bruņas.
Kaut kur kāds spalgi iekliedzās bērna balsī. Dantei cauri izskrēja asas sāpes un viņa paklupa.
- Alisone?!- Elisa sauca viņai prātā, bet uzreiz pazuda. Dante pieslējās kājās un turpināja spiesties virsū pretiniekiem. Viņu bija vairāk, bet viņi bija sadalīti, viņi bija ielenkti, viņi neuzvarēs!
Piepeša spēka pārņemta, Dante turpināja cirsties uz priekšu plecu pie pleca ar savējiem. Tas bija pēdējais mirklis, kad kaujas laukā notiekošo vēl varēja saprast. Tad kāds no iekšpuses viņu sagrāba.
Brīdi vēlāk Dante bija viena pati starp pretiniekiem, kas spiedās ciešāk viens otram virsū, un tas, kurš bija Danti ievilcis, jau bija nozudis. Meitene palūkojās apkārt pēkšņās bailēs un, sapratusi, ka citādāk nevar, vēlreiz noņēma vairogu, lai šautu apkārt maģiju. Tā skāra lielu daļu apkārt esošo un vismaz uz mirkli viņus apturēja. Dante izvairījās no krītoša ķermeņa un ienira pūlī, ik pa brīdim atkal triekdama apkārt visas viņai zināmās burvestības. Uz kuru pusi bija viņas biedri?
Iekrāsotā rūna uz delnas iekvēlojās. Viņa sarāvās. Tūlīt kaut kas notiks, bet viņa bija šeit, viena pati starp pretiniekiem.
- Tūlīt sprāgs, veidojiet dubultos vairogus!- Ērona balss ieskanējās Dantes prātā. Tajā mirklī Elisa, lai kur arī viņa bija, nejauši atkal padarīja Dantei dzirdamus sakarniekus.
- Uzmanies, Līr!- Ērona balss skanēja kā caur miglu, bet Dante patiešām dzirdēja, kas notiek ap brāli.
- Tev nav vairoga!- Puisis kliedza pretī un Dante juta, kā viņš skrien, sirds smagi dauzījās.
- Līr, nē!- Tās bija vairākas balsis vienlaikus, gan Dante pati, gan Elisa un Alisone, gan Ērons, kurš centās apturēt puisi, bet kaut kas viņus visus pārtrauca, dārdoši skaļi rībot. Dante teju automātiski pašāva gaidā roku ar feju un vampīru vairogu, prāta tālākajās dzīlēs nozibēja doma par dubulto vairogu. Viņa izlaida zobenu no rokām, bet gaisa masas, kas reizē ar rībienu nāca viņai pretī, aizmeta meiteni pa gaisu.