Četru Asiņu Mantiniece | ✔

8.

No rīta Dante un Kors centās atrast iespēju pastāstīt arī Miai un Līram par naktī izlasīto, bet tāda iespēja neradās līdz pat brokastīm.
"Ko jūs uzzinājāt?" Līrs pusčukstus jautāja Koram. Arī Dante un Mia pietuvojās puišiem, kamēr pieaugušie gāja pa priekšu cauri vēl klusajiem gaiteņiem.
"Es neko daudz." Kors tā pat, klusā balsī, atteica. "Bet man liekas, ka Dante redzēja kaut ko interesantu."
Meitene jau grasījās stāstīt, bet Lilija mazliet tā kā pagrieza galvu pret viņiem un meitene nomurmināja: "Vēlāk."
Pārējie saprata un tālāk gāja klusēdami.
Milzīgā ēdamzāle bija gandrīz tukša, vien pie pāris galdiem kāds sēdēja. Bija vēl ļoti agrs. Dante palūkojās uz telpā esošajiem. Pie viena no galdiem sēdēja bariņš jauniešu un bērnu, pie citiem - pa diviem vai trim pieaugušajiem.
Telpu piepildīja dažādas smaržas. Kā Dante nojauta - tā smaržoja brokastis, kurās neko līdzīgu kakao, pankūkām vai omletei neizdosies atrast.
Brokastu piedāvājums bija krietni pieticīgāks kā iepriekšējās dienas vakariņas, bet parastu pārtiku atgādināja tik pat maz.
Visi četri jaunieši jau atkal kādu brīdi apjukuši stāvēja. Abi pieaugušie devās pie tā paša nomaļā galdiņa, kur bija sēdējuši vakariņās.
Kors pirmais paņēma šķīvi un devās gar leti. Dante sekoja, bet Līrs un Mia vēl šaubījās. Dante viņus saprata - bet viņa arī saprata, ka nāksies vien pierast pie šī visa.
"Tie ir zefīri?" Kors apstājās pie letes, pirmo reizi redzot kaut ko pazīstamu.
Dante palūrēja uz to, pie kā puisis bija apstājies. Balti, no divām daļām kopā salipināti, mazliet lipīgi un mazliet tādi kā miltaini, turklāt saldi smaržojoši. Jā, tie bija zefīri. Dante paņēma divus.
Beidzot arī Mia un Līrs paņēma šķīvjus un sāka aplūkot brokastu piedāvājumu. Dante tikmēr gāja tālāk gar leti, pārlieku nepievēršot uzmanību māsai un zēnam.
Uz letes tomēr atradās arī pierastāka pārtika - dārzeņu rullīši un pat trauki ar dažādiem augļiem. Dante droši vien vakariņās daudz ko bija palaidusi garām, klausoties Elisas pļāpāšanā.
Dante un Kors sagaidīja abus pārējos un devās meklēt galdu, kas būtu gana nomaļš, bet ne pavisam tālākajā stūrī.
"Labrīt!" Viņiem klusi uzsauca kāds no tā lielā galda, pie kura sēdēja bariņš jauniešu.
"Nāciet šurp!" Kāds cits piebilda.
Dante saskatījās ar Koru, kurš neizskatījās īpaši pārliecināts. Mia saminstinājās. Līrs apstājās un nopētīja pie galda sēdošos. Dante sekoja zēna paraugam.
Pie galda sēdēja abi tumšmatainie puiši, ar kuriem iepriekšējā vakarā bija sēdējuši Kors un Līrs. Vēl šeit bija puisis un meitene, nedaudz jaunāki par Danti, abi ar blondām, vijīgām matu cirtām un bāli zilām acīm. Blakus blondajai meitenei sēdēja tā meitene, vilkace, kura bija viena no pirmajām šeit satiktajām personām. Kā viņu sauca? Tētis taču teica..? Pareizi - Luisa.
Dante pirmā paspēra tos pāris soļus līdz galdam, lai noliktu paplāti un apsēstos blakus blondajam puisim. Viņai pretī sēdēja vēl viena gaišmataina meitene, Luisas un Līra vecumā. Pie galda bija vēl bariņš citu iepriekš nesatiktu šejieniešu.
Mia apsēdās blakus Dantei, tad arī abi puiši.
"Zināji, ka zefīrus radīja elfi?" Dantei jautāja blondā meitene, kura sēdēja otrā pusē tik pat blondajam puisim.
"Vispār jau fejas." Iebilda jaunākais no tumšmatainajiem puišiem. Zilās acis jautri dzirkstīja.
"Elfi." Meitene atkārtoja.
"Nēe, fejas." Tumšmatis atteica.
"Kādā starpība?" Dante iejaucās. Citā situācijā viņa pat būtu varējusi sākt smieties par tiem abiem, bet ne šoreiz.
"Viņi uztraucās." Paskaidroja vecākais tu tumšmatainajiem puišiem, ar tumši zilajām acīm rāmi raugoties Dantē. "Un ar savu jokaino humoru cenšas nomierināt sevi."
Uztraucās... Jā, šajā dienā bija par ko uztraukties.
"Jūs vismaz zināt, kas šis, bļāviens, par stulbumu!" Mia nikni izsaucās. Gana skaļi, lai blakus sēdošie mazliet sarautos, bet arī pietiekami klusi, lai tie daži pie citiem galdiem sēdošie vispār nepievērstu viņai uzmanību.
"Viņa vienmēr ir tāda?" Tumšmatainais puisis pievērsās Dantei. Meitene apstiprinoši pamāja ar galvu. Puisis viegli iespurdzās. Mia īgni nodūra skatienu un vairs neko neteica.
"Varbūt mēs varētu iepazīties?" Ieminējās kāda no pie galda sēdošajām meitenēm.
"Prātīga doma." Ideju atbalstīja vecākais no tumšmatainajiem puišiem.
"Mani sauc Luisa un es esmu vilkaču cilts pārstāve cilšu padomē." Pirmā ierunājās nepilnus divpadsmit gadus vecā meitene ar tumsnēju ādu un tumšiem matiem. "Bet pašlaik, tā kā es esmu nepilngadīga, padomē darbojas mans brālēns un reģents Cespers."
Dante Luisu nesatika pirmo reizi - viņas bija redzējušās iepriekšējā dienā, kad Dante un pārējie ieradās šeit.
"Es esmu Lana." Teica meitene ar blondiem, vijīgiem matiem un lielām, gaiši zilām acīm.
"Un es esmu Alekss." Piebilda puisis, kurš sēdēja starp Danti un Lanu.
"Mēs esam dvīņi." Lana piebilda. "Starp citu, mūsu tētis ir elfu pārstāvis padomē."
"Tev neapnīk lielīties?" Viens no pārējiem jauniešiem retoriski jautāja meitenei.
"Nē." Lana atteica. Alekss nobolīja acis.
"Es esmu Daneks." Priekšā stādījās vecākais no tumšmatainajiem puišiem.
"Kajs." Nomurmināja vecākajam puisim blakus sēdošais. Kajs bija aptuveni Dantes vecuma. Rūpīgāk paskatoties uz abiem puišiem, varēja saprast, ka viņi bija brāļi.
"Tā ir Lumī." Piebilda blondais puisis Alekss, norādot uz īsa auguma meiteni ar platīnblondiem matiem, kuros bija nokrāsotas zilas šķipsnas.
Lumī, kura sēdēja pretī Dantei, nopietni pamāja ar galvu: "Sīkais, es pati to varēju pateikt."
Lumī varēja būt aptuveni sešpadsmit gadus veca, vismaz tā nosprieda Dante.
Pēdējā šajā kompānijā bija Karla - Lumī vienaudze - vidēja auguma meitene ar bālu ādu, tumšiem matiem un asiem vampīra ilkņiem.
Kad pienāca viņas kārta, Dante vien klusi nomurmināja savu vārdu un turpināja ēst. Diez vai viņa varēs atcerēties visus šos vārdus ar pirmo piegājienu.
Kad viņi paēda, Dante jutās atvieglota, ka varēja doties prom.
"Tiekamies vēlāk!" Daneks atvadījās. Pārējie kaut ko piekrītoši murmināja.
Ārpus ēdamzāles, gaitenī, četrotni jau gaidīja tētis un Lilija. Tiesa, Dante atcerējās. Kas tagad notiks?