Četru Asiņu Mantiniece | ✔

17.

Vairākas dienas pagāja pilnīgi bezjēdzīgi. Dante centās izvairīties no lielākajiem gaiteņiem, jo juta apkārtējo pētošos skatienus. Tā pat arī, kad nācās sastapties ar kādu no cilšu padomes pārstāvjiem, viņa nolaida skatienu. Šķita, ka abi elfi, Alans un Adrians, viņu katrreiz svādi nopēta. Feja joprojām uz Danti lūkojās ar nicinošu skatienu. Vampīri meiteni pilnībā ignorēja. Vilkači bija labākie - Luisa centās cik viens iespējams, lai palīdzētu Dantei izpildīt uzdevumus, bet Cespers reizēm apvaicājās, kā Dantei veicas.
Par satikšanās vietu bija izvēlēta tukša, neizmantota telpa muižas rietumu spārna bēniņos, un tieši turp Dante tobrīd devās. Pretī nāca divas meitenes. Dante atskārta, ka pazīst vienu no viņām.
– Elisa?
– Tu mani atceries?
– Grūti aizmirst pirmo šeit satikto sakarīgo personu.
Dante palūkojās uz abām meitenēm - gan Elisu, gan otru, svešo. Interesanti, no kurām ciltīm viņas nāca? Kā to vispār varēja atšķirt? Jā, fejām bija nedabiski košas acis un spārni aiz muguras, bet vampīri bija bāli un tiem bija asi ilkņi. Bet kā atšķīrās elfi un vilkači?
Gandrīz tajā pašā mirklī Dante atbildēja pati sev - elfi, Alans un Adrians, Lana un Alekss, viņi visi bija tādi kā gaiši. Zeltaini mati un tā. Bet vilkači - no tiem Dante zināja tikai Luisu un viņas brālēnu - bija tumsnēji un ar tumšiem matiem un acīm.
Elisa bija elfa. Otra meitene atgādināja vilkaci. Jā, tā laikam bija pareizi.
– Kāpēc jūs, tu un Amēlija, nepateicāt, kas jūs esat?– Elisa jautāja.
– Es pat nezināju, kas šeit notiek,– Dante atteica,– Kā es varēju zināt, kas mēs esam?
Elisa neatbildēja. Nebija jau arī nekā, ko atbildēt.
– Man iedeva neizpildāmu uzdevumu, kas jāizdara, lai tiktu pieņemta ciltī,– Dante piebilda.
– Tad jau tas nevar būt neizpildāms..?
– Nāciet līdzi, es parādīšu.
– Es nevaru, man jāiet,– Svešā meitene devās prom.
– Es gan iešu!
Elisa sekoja Dantei līdz gaiteņa galam, augšup pa kāpnēm līdz pat bēniņiem un tālāk līdz puspavērtajām durvīm, aiz kurām blāvi mirguļoja lampakmens. Uz zemes pusaplī jau sēdēja Mia, Līrs, Lana un Kajs. Pārējie vēl nebija ieradušies.
– Čau!– Dante uzsauca.
– Labdien?– Elisa šķita apmulsusi.
– Kas tu tāda?– Lana jautāja.
– Elisa. Esmu šejieniete,– Meitene paskaidroja.
Lanas acis samiedzās šaurā svītriņā, cieši nopētot Elisu, bet tad meitene atplauka un pamāja ar galvu, aicinot jaunpienācēju apsēsties.
Pusapļa vidū bija novietots lampakmens. Vēl viens, mazāks bija rokās Līram, kurš ar to izgaismoja smagnēju grāmatu, pār kuru bija pārliecies Kajs. Šķita, ka puisis salīdzina kaut ko grāmatā ar spalvu. Mia domīgi grozīja rokās pakavu un centās noberzt rūsu. Viņai blakus bija nomesta svece un sērkociņu kastīte.
– Es laikam sapratu, ko tu domāju ar neizpildāmu uzdevumu,– Elisa nomurmināja, kad kopā ar Danti apsēdās.
– Svecei jādeg ar mūžīgu uguni, spalvai jāraksta ar asinīm, pakavam jākļūst atkal jaunam,– Kajs noskaitīja, šos vārdus viņi visi jau zināja no galvas.
Telpā ieradās vēl arī Kors, Daneks un Alekss, visi nesdami rokās kaut ko. Alekss nesa divas biezas grāmatas, Daneks bija iespiedis padusē veselu kaudzi pergamenta rituļu, bet Kors stiepa kartona kasti, kas, lai gan izskatījās pilna, nesaturēja neko smagu, vismaz tā šķita pēc puiša gaitas.
Daneks kaut ko klusi stāstīja Koram, ar brīvo roku sparīgi žestikulēdams. Kors pamāja ar galvu un kaut ko atbildēja. Alekss plaši smaidīja.
– Man liekas, ka mums beidzot sanāks!
Dante tikai nopūtās - vai tur kaut kas maz varēja izdoties?
– Sveiki!– Beidzot bija ieradusies arī Luisa,– Piedodiet par kavēšanu!
Tad viņa pamanīja Elisu,– Kas tā tāda?
– Elisa,– Dante atteica. Luisa neizskatījās apmierināta ar atbildi, bet laikam jau vēlme ātrāk tikt galā ar uzdevumu ņēma virsroku.
– Tātad, ko mēs zinām?– Daneks palūkojās uz Koru un Aleksu, gudrākajiem no viņiem.
– To, ka tas viss ir bezjēdzīgi,– Mia nomurmināja.
– Bezcerīgi,– Dante izlaboja,– Tas nav viens un tas pats.
– Nē, nopietni!– Alekss uzstāja,– Man liekas, ka es kaut ko sapratu.
– Vismaz kāds kaut ko saprot,– Mia iespurdzās, bet nopietni palūkojās uz puisi, gaidot, ko tad īsti viņš ir izdomājis.
– Kā jau mēs labi zinām,– Viņš zīmīgi palūkojās uz grāmatu, kas joprojām atvērta stāvēja Līra un Kaja priekšā,– Tādi uzdevumi kā Dantei uzdotais nav nekāds retums. Tos parasti liek pildīt tiem, kuri izdarījuši noziegumu, lai liktu viņiem pārdomāt izdarīto.
– Es neko neesmu noziegusies,– Dante saknieba lūpas.
– Jūsu četru eksistence pati par sevi ir noziegums.
– Kuš, vienalga!– Alekss pacēla plaukstu un sagaidīja klusumu,– Atšķirība starp visiem aprakstītajiem gadījumiem un Danti ir tāda, ka viņi visi piederēja pie ciltīm un varēja izmantot cilšu maģiju. Dantei šādas iespējas nav.
– Un, tātad, ko tu izdomāji?– Kors centās saprast.
– Viņi ir uzdevuši Dantei tādu kā nebeidzamu apli - viņa nepiederēs pie ciltīm, pirms neizpildīs uzdevumu, ko var izpildīt tikai tie, kuri pieder pie ciltīm,– Alekss skaidroja,– Tātad, iespējams, ka maģija ir jāsmeļas no šī nebeidzamā apļa, vai varbūt pret šiem priekšmetiem nemaz nav jāvēršas ar spēku, tikai jāatrod veids, kā tos ieslēgt?
– Vai jūs esat pilnībā pārliecināti, ka Dantei tiešām nav cilšu spēka?– Pirmo reizi garās diskusijas laikā ierunājās Elisa.
– Viņus padzina no ciltīm un pieņēma atpakaļ visus izņemot Danti. Jā, sanāk, ka Dantei nav cilšu spēka,– Luisa paskaidroja, bet balss neizklausījās pārliecināta par to, ko viņa teica, it kā meitene šaubītos.
– Pat ja tev ir taisnība, Dantei tas nesanāks,– Daneks palūkojās uz Aleksu,– Ņemt spēku no apkārtējās vides var daudzi, bet to parādības, kas pastāv tikai prātā, ir ļoti, ļoti sarežģīti.
Dante nopūtās. Pedējos divus vārdus viņa bija dzirdējusi tik ļoti daudz reižu, ka tas vairs nebija nekas. Viņi pēdējo dažu dienu laikā nebija nonākuši pie kopēja lēmuma, un, patiesību sakot, viņiem nebija pat nevienas idejas.
– Kas jādara?– Viņa pārsteidza pat pati sevi, to jautājot,– Ir jāmēģina vismaz kaut ko!
– Tas būs sarežģīti,– Daneks piesardzīgi atkārtoja, bet Dante spītīgi turpināja lūkoties pretī.