Četru Asiņu Mantiniece | ✔

54.

Viņa laikam bija nomodā. Vismaz tā likās, jo viņa sāka sajust savu ķermeni. Viņa centās pakustināt pirkstus, bet roka bija notirpusi un nekustējās. Galva bija smaga un kā pielipusi zemei. Krūtīs kaut kas spieda.
Pēc laika, kas varēja būt gan stundas, gan dienas, viņa atkal sāka sajust savu ķermeni. Šoreiz viņa juta vairāk. Roka viegli smeldza, kad viņa centās to pakustināt. Kuņģis bija sagriezies, tāds kā pilnīgi tukšs. Mazliet oda pēc svaigi pļautas zāles, mazliet pēc vēmekļiem. Varēja dzirdēt kaut kādus trokšņus. Beidzot viņa saņēmās atvērt acis.
Lai kur arī viņa, gaisma bija maiga un nedūrās acīs. Varbūt tas nozīmēja, ka viņa negulēja pārlieku ilgi? Griesti un sienas bija gaiši, neko citu no šāda leņķa, guļot uz muguras, nevarēja redzēt.
Viņa pagrieza galvu. Blakus atradās rinda ar citām gultām. Aiz loga bija tumšas debesis, tātad bija nakts. Gaisma nāca no gaismekļa, kas bija apsegts ar audumu. Dažas gultas tālāk kāds gulēja aizmidzis krēslā, aizsegdams tur guļošo.
Skanēja klusi soļi. Viņa centās pagriezties, lai redzētu staigātāju, bet sāka sāpēt plecs.
– Tu esi nomodā?– Kāds, droši vien tas pats staigātājs, jautāja,– Necelies, es nāku!
Viņš noliecās pār gulētāju.
– Uzmanīgi, es palīdzēšu apsēsties,– Viņš nomurmināja, un, kad tas bija izdarīts, palīdzēja arī padzerties. Kā viņš zināja, ka mute bija izkaltusi pilnīgi sausa?
– Kā tu jūties?– Beidzot viņa atpazina Adriana balsi.
– Kas notika?
– Pēc tam. Kā tu jūties?
– Tā kā uz vemšanu.
– Pēdējās dažas dienas tu neko citu neesi darījusi.
– Kas notika?– Dante palūkojās uz vīrieti,– Kā viss beidzās? Lūdzu?– Viņas pašas atmiņas bija saraustītas un haotiskas, un likās, ka kaut kas svarīgs ir palaists garām.
– Mēs uzvarējām. Viss labi,– Viņš mierinoši uzlika plaukstu uz Dantes veselā pleca,– Tagad guli!
– Tu nogalināji Alanu,– Tas nebija jautājums.
Vīrietis likās pārsteigts, ka viņa to zina.
– Es redzēju. Caur Elisu,– Viņa piebilda, pirms vīrietis paspējis kaut ko iebilst,– Es arī mēģināju jūs brīdināt, kad jums uzbruka.
– Lana,– Vīrieša acis satumsa sāpēs,– Viņa kaut kur nozuda.
Kaut kas Adriana balsī likās pilnībā nepareizi. Ko viņa bija izdarījusi?
– Kas noticis? Vai Elisa..?– Dante nespēja pabeigt jautājumu, jo kaklā samilza kamols.
– Elisai viss labi. Un tev tagad jāatpūšas. Tu vēl neesi ne tuvu vesela.
– Kas notika?– Dante atkal jautāja, vēl uzstājīgāk,– Es redzu, ka kaut kas nav labi! Lūdzu, pasaki!
– Dante, ja tu nenomierināsies, es tevi iemidzināšu ar varu!
– Lūdzu!– Viņa paausgstināja balsi, bet vīrietis stingri satvēra meiteni un piegrūda viņai pie deguna kaut ko, kas uzmācīgi saldi smaržoja pēc ziediem. Tvēriens atslāba, kad Dante atslīga gultā.