Četru Asiņu Mantiniece | ✔

21.

Dante stāvēja ierindā. Laukā bija vēss, bet vilkačiem tas netraucēja. Dzestrs vējš purināja jauniešu matus. Šeit bija visi vilkači vecumā no trīspadsmit līdz astoņpadsmit gadiem, kuri vien atradās šeit - lielākoties bāreņi, kuri šeit dzīvoja pastāvīgi, bet arī Dante un Luisa un vēl viena jauniete, kuras māte bija viņu grupas trenere. Kopā viņu bija tikai divpadsmit. Otrā grupā - tajā, kurā bija vilkači līdz trīspadsmit gadu vecumam,- bija vien septiņi sīkie. Vilkaču patiešām bija maz.
Viņi bija nostājušies pēc augumiem un Dante stāvēja starp septiņpadsmitgadīgo puisi Mari un piecpadsmitgadīgo meiteni Arju. Ierindas priekšā stāvēja Arjas māte Lū.
– Dante?– Viņa izsauca. Vilkači nelietoja pilnos vārdus, tā vietā viņi izmantoja vārdu saīsinājumus.
– Es!– Meitene atsaucās. Viņa bija pavadījusi jau nedēļu, trenējoties ar saviem ciltsbrāļiem un māsām, nu bija pienācis laiks parādīt, ko viņa spēj.
– Šodien būs sacensību treniņš,– Lū paziņoja. Brūnās acis stingri vērās meitenē,– Tava pirmā un, iespējams, pēdējā iespēja parādīt, ko tu vari.
– Sapratu,– Viņa norija siekalas.
– Ļoti labi,– Lū pagāja tālāk un uzrunāja kādu no jaunākā gala.
Trenerei aiz muguras Dante redzēja, kā otra sieviete ar septiņiem sīkajiem dodas prom no laukuma tālākā gala. Laukums bija tukšs. Sacensību treniņš notiks kaut kur citur, un neviens nezināja, kur tieši.
– Ejam!– Lū uzsauca un devās mežā virzienā, pakaļ jaunākajai grupai.
– Kā izpaužas sacensību treniņš?– Dante pa ceļam jautāja Mari, kurš gāja viņai blakus.
– Treneri vienojas par vietu, kur notiks sacensības un iepriekš visu sagatavo. Mēs nezinām ne vietu, ne uzdevumus, līdz sākas sacensības. Katru reizi ir kaut kas cits,– Puisis īsi pastāstīja.
– Tās nav kā sacensības cilvēku izpratnē, jo vienas cilts pārstāvji savā starpā nesacenšas,– Luisa, kura kopā ar Arju gāja pa priekšu, piebilda.
– Jums vispār nav sacensību?
– Ir. Cilšu starpā,– Luisa paskaidroja,– Šodienas sacensību treniņš ir kā sagatavošanās tam, kas var notikt lielajās cilšu sacensībās.
– Kad tādas notiks?– Dante vēlējās zināt.
– Vēl nezinu,– Luisa paraustīja plecus.
– Sasodīts, izskatās, ka šoreiz sacensības būs pa nopietno,– Mari samiegtām acīm palūkojās uz mežu.
– Fantastiski...– Arja nopūtās.
Mežā, kas ieskāva muižu un tās teritoriju, Dante bija bijusi tikai vienreiz - tad, kad cauri maģiskajai miglai ieradās šeit. Šoreiz miglu neredzēja, tikai dažas koku rindas un pilnīgu tumsu aiz tiem.
– Te nevar netīšām iedarbināt kaut kādu teleportēšanās miglu?– Viņa drošības pēc tomēr pajautāja.
– Fejas ir parūpējušās par to, lai migla darbotos tikai noteiktos brīžos,– Trenere Lū paskaidroja.
Jaunieši nostājās bariņā pie jaunākās grupas. Dante neapzināti pacēla roku nedaudz virs krūtīm, lai pieskartos kristālam, bet tā tur nebija. Pareizi - kristiāla viņai, tā pat kā Miai, Koram un Līram, nebija jau kādu laiku. Tas esot bijis paredzēts, lai sakrātu viņu enerģiju un viņi nejauši neatklātu maģiju.
– Mēs jums aizsiesim acis, tad iesim visi iekšā mežā. Jūs būsiet sadalīti četrās komandās - trijās pa pieci un vienā četri,– Trenere paskaidroja,– Uzdevums vienkāršs - uzbrūciet, aizstāvaties, izturiet līdz beigām. Tagad aizveriet acis!
Dante aizvēra acis un nolaida galvu. Pēc brīža viņa juta, ka viņai ap galvu apsien audumu, kas aizsedza acis. Kaut ko apsēja arī ap roku, tad pastūma viņu pāris soļus uz priekšu.
– Ejam!– Otras treneres balss mudināja. Dante sekoja balsij. Izklausījās, ka reizē ar viņu iet arī vēl daži jaunieši. Interesanti, kuri vēl bija komandā ar viņu un kā tie reaģēs, uzzinot, ka nāksies sadarboties ar Danti? Līdz šim viņa bija sarunājusies tikai ar treneri, Luisu, Arju un Mari. Diez vai viņa bija tikusi vienā komandā ar tiem trim.
– Stop!– Sieviete uzsauca,– Ņemiet nost apsējus.
Dante pavilka mezglu un tas viegli atraisījās. Viņa palūkojās apkārt. Komanda stāvēja mežā, nekurienes vidū. Blakus Dantei stāvēja puisis un meitene no viņas grupas un zēns un meitene no jaunākās grupas. Visiem pieciem ap kreisās rokas locītavu bija apsietas sarkanas lupatiņas.
– Iepazīstieties,– Sieviete ierosināja, paņemot no jauniešiem galvas apsējus,– Starp citu, šeit ir jūsu starta vieta, nekur nekustieties, līdz dzirdat svilpi. Pēc tam varat skriet jebkur, līdz pat laukuma robežām. Tās nevarēs nepamanīt. Uz laukuma ir noslēpti ieroči, tos var izmantot. Būs arī slazdi. Varat pārvietoties kopā vai izšķirties. Uzvar tā komanda, kuras pārstāvis ir pēdējais uz laukuma. Veiksmi!– Viņa devās prom.
– Kā jūs sauc?– Pajautāja jaunākās grupas meitene,– Es esmu Sema.
– Un Hjū,– Piebilda zēns. Viņš bija gaišāks par pārējiem. Droši vien arī jauktenis.
– Es esmu Maiks,– Pateica puisis. Viņš bija vecākais no Dantes grupas jauniešiem. Puisim bija tumšāka āda nekā citiem vilkačiem, lai gan visa cita bija diezgan tumsnēji. Dante bija sākusi ievērot, ka vilkači vispār bija diezgan atšķirīgi.
– Rea,– savu vārdu nosauca otra meitene. Viņa izskatījās mazliet jaunāka par Danti.
– Dante.
– Ko mēs darīsim?– Hjū vēlējās zināt. Puika bija pavisam mazs.
– Izšķirsimies. Sema ies ar Danti. Rea, tu iesi ar Hjū. Cenšaties maksimāli slēpties no tiem, kuri ir spēcīgāki un tikt vaļā no visiem pārējiem,– Šķita, ka Maiks nav uztraucies pat mazliet,– Rea, jūs skrieniet tajā virzienā, uz kuru viņa aizgāja. Dante, jūs uz turieni. Es skriešu tur.
– Uzmanību!– Pāri mežam noskanēja treneres Lū balss,– Trīs, divi, viens, aiziet!– Pēdējo vārdu pārmāca spalgais svilpes signāls.
– Aiziet!– Dante uzsauca Semai un abas meitenes skrēja prom no starta vietas.
Jau tagad redzēja, ka mazā, lai gan noteikti bija spēcīgāka par sava vecuma cilvēkiem, nespēs ilgi skriet pa mežu, izvairoties no pārējām komandām. Viņai bija varbūt pieci gadi, bet Hjū bija vēl jaunāks - ne vairāk kā trīs gadus vecs.
– Mēs tā nekur tālu netiksim,– Dante nošņācās un saķēra Semu aiz rokas.
– Es varu pārvērsties!– Mazā ierosināja.
– Tā drīkst?
– Jā,– Un jau pēc mirkļa meitene bija sarukusi līdz maza izmēra vilkam. Ap kreiso priekšķepu vīdēja sarkanīga līnija, tāda kā ar okeri apvilkta.
Vilcēns atņirdza zobus, ierūcās un iebrāzās krūmos. Dante sekoja un paklupa aiz kaut kā.
Tas bija bultu maks. Meitene paķēra to un pārmeta pār plecu. Loka tuvumā nebija, un viņa pielēca kājās, lai sekotu Semai. Bet strauji apstājās.
Priekšā jau bija puisis ar zilu audumu ap roku. Viņš noraisīja no Semas rokas sarkano audumu un iebāza kabatā. Meitēns paklausīgi palika sēdēt uz zemes, vietā, kur bija apstādināta un pārvērtusies atpakaļ.
Tad tā tas notika!
Dante pielavījās no mugurpuses, un brīdī, kad puisis apcirtās un ieraudzīja viņu, meitene sita viņam pa plecu ar bultu maku. Puisis atkāpās un Dante norāva viņam no rokas zilo audumu. Puisis pamāja ar galvu, izvilka no kabatas trīs citus apsējus - divus dzeltenus un sarkanu, un atdeva Dantei.
– Kreisajā kabatā liec tos, kurus pati esi uzveikusi, labajā kabatā tos, kurus esi atņēmusi tiem, kurus uzveic,– Puisis pamācīja. Tas bija Mari, Dante tikai tad saprata,– Un, ja kāds uzveic tevi, tev jāpaliek sēdēt tajā vietā, kur tevi uzveica.
– Sapratu,– Meitene pamāja ar galvu, salika lakatiņus kabatās, paķēra bultu maku un metās prom.
No bultu maka šeit nebija nekādas jēgas. Kur lai to liek? Pēkšņas idejas iedvesmota, Dante ar ieskrējienu uzlēca mezglainas priedes apakšējā zarā, pakāra uz tā bultu maku un rāpās augstāk, paturējusi sev tikai divas bultas.
Ilgi nebija jāgaida, līdz kāds skrēja garām. Tie bija viņas komandas biedri - Hjū un Rea. Hjū noslēpās krūmos, bet meitene samistinājās, ieraugot kokā pakārto bultu maku. Saminstināšanās viņai laupīja turpmāku dalību sacensībās - viņas pakaļdzinēji, divi puiši ar dzeltenajiem lakatiņiem, nogāza meiteni zemē un norāva no rokas lakatiņu.
Dante negrasījās to tā atstāt. Meitene nolēca no koka un piezemējās vienam no puišiem uz muguras. Viņš klusi iekliedzās un centās saķert Danti, lai novilktu lejā. Tā bija puiša kļūda - viņš atsedza Dantei lakatiņu, un meitene to norāva. Puisis sastinga, sagaidīja, līdz Dante nolec no viņa muguras un apsēdās tur, kur jau sēdēja Rea, tieši blakus meitenei. Abi vēroja cīņas turpinājumu.
Otrs puisis, ievērojis Danti, riņķoja ap viņu un ar abām rokām centās meiteni noķert aiz rokas, bet Dante paslēpa kreiso roku aiz muguras un lēkāja apkārt puisim, vicinādamās ar vienīgo bultu, kas viņai bija palikusi rokā. Tikai veiksme palīdzēja viņai - puisis ar galvu atsitās pret kokā pakārto bultu maku un zaudēja modrību. Pamanījis, ka viņa lakatiņš ir pie Dantes, puisis izvilka no kabatām vēl divus lakatiņus. Viens no tiem bija sarkans - tas, ko bija nēsājusi Rea. Otrs bija zils.
– Tev nav citu lakatiņu?– Dante jautāja pirmajam puisim, kuru bija uzveikusi.
– Tikai tas, ko tu man norāvi,– Viņš atteica.
Dante pamāja ar galvu un devās tālāk, tikai pēdējā brīdī atceroties par mazo puiku.
– Hjū?– Viņa uzsauca.
– Jā?– Zēns izlīda no krūmiem.
– Tālāk tu nāksi ar mani,– Viņa nevarēja atstāt trīsgadnieku vienu, viņš jau uzreiz zaudēs.
Puika pamāja ar galvu un abi devās tālāk. Mežā valdīja pilnīgs klusums. Viņi pagāja garām kokam, pie kura laikam bija noticis pamatīgs cīniņš - šeit sēdēja Arja, Luisa, viens vecāks puisis un divi no mazajiem bērniem.
– Tas ir Maiks!– Hjū parāva Danti aiz rokas.
– Trīs, kurus uzvarēju es, vēl Sema, Rea, vēl šie pieci, tātad vismaz desmit ir izstājušies, vēl mēs abi... Nav palikuši vairāk par pieciem pretiniekiem,– Dante saprata.
– Es divus novācu,– Maiks čukstus nomurmināja.
– Es vienu,– Luisa klusi piebilda,– Jūs esat palikuši tikai četri.
– Veiksmi!– Maiks nomurmināja, pirms Dante un Hjū devās tālāk.
Viņa cerēja, ka viens no tiem diviem palikušajiem uzveiks otru palikušo, jo pret vienu viņa kaut kā vēl varētu cīnīties, bet kā gan pret diviem?
Hjū ar kliedzienu lidoja augšup. Dante atcerējās treneres teikto - būs arī slazdi. Viņa bija pavisam aizmirsusi par tiem.
Pie sevis nolamājusies meitene pāris reižu nesekmīgi paraustīja tīklu, kurā puika bija saķerts.
–Nolādēts!– Viņa nošņācās. Hjū kliedziens noteikti nebija palicis nesadzirdēts. Kāds lauzās cauri krūmiem šurpu. Dante nostājās pie koka un satvēra ciešāk bultu.
Viņai virsū skrēja vecāks puisis. Dante palēca galā un sita viņam pa seju ar bultu. Puisis izvairījās un ķēra pēc Dantes kakla. Neizdevās - meitene palēca malā, bet puisim rokā palika viņas mati un viņš spēcīgi parāva. Meitene slāpēti iekliedzās. Puisis jau stiepās pakaļ viņas lakatiņam. Dante iekoda viņam apakšdelmā. Šķita, ka viņa jūt mutē asinis. Meitene centās rauties atpakaļ, vienlaikus neizlaižot zobus no puiša rokas. Viņa atdūrās pret auklu - laukuma robežu.
Atkāpšanās atpakaļ nostrādāja - puisis atlaida Danti un meitene saķēra viņa lakatiņu un nelaida vaļā. Mezgls bija stingrs un savilkās arvien ciešāks. Visbeidzot tomēr izdevās to pārmaukt puisim pāri plaukstai un viņš pakrita.
– Tu esi uzvarējusi,– Viņš atzina, iedodot Dantei astoņus lakatiņus.
– Tu to otru jau uzvarēji?
– Jā,– Puisis pamāja ar galvu,– viens no zilajiem lakatiņiem. Tev tagad vajag dabūt to sīko lejā un skriet uz sākumu.
Puisis apsēdās zemē, bet Dante padeva Hjū bultu, lai puika atpiņķerē mezglu, kas turēja tīklu. Tas izdevās, lai gan bulta saplīsa. Dante paķēra to, paķēra Hjū un abi skriešus devās prom.
Laukums nemaz nebija liels - pēc īsa skrējiena ne tajā ātrākajā gaitā viņi nonāca mežmalā. Abas treneres tur jau stāvēja un sagaidīja viņus.
– Sarkanā komanda uzvar?– Viena no viņām jautāja Hjū.
– Vispirms jāsaskaita lakatiņus,– Trenere Lū palūkojās uz Danti.
Meitene izvilka no kabatām visus un noņēma arī savu un Hjū, un nolika blakus.
– Ir deviņpadsmit,– Trenere pēc brīža atzina un ar roku izdarīja savādu žestu. Kad viņa pagriezās pret mežu, lai sasauktu pārējos sacensību dalībniekus, viņas balss bija savādi skaļa un dobja.
– Tu būsi viena no mūsu pārstāvēm sacensībās starp ciltīm,– Trenere pēc tam teica, kamēr mežā palikušie dalībnieki pa vienam vai pa bariņiem nāca laukā.
– Apsveicu sarkanos ar uzvaru!– Mari uzsauca. Dante atcerējās - viņa bija iesitusi puisim pa seju ar bultu maku, bet nešķita, ka viņš būtu savainots.
– Sarkanā komanda, nāciet visi šurpu!– Trenere Lū uzsauca. Pie Dantes un Hjū pienāca arī Rea, Sema un Maiks.
– Apsveicu ar uzvaru!– Viņa pasmaidīja visiem pieciem, tad palūkojās arī uz pārējiem,– Jūs visi esat malači!
Visi uzgavilēja sev un pārējiem. Dante pasmaidīja. Varbūt vilkaču bija maz, bet diez vai kādā citā ciltī valdīja tāda kopības sajūta.