Četru Asiņu Mantiniece | ✔

28.

– Dante, Dante, mosties!– Cauri miegam viņas prātā iestiepās balss. Kāds viegli pakratīja meitenes plecu.
– Lilij?– Viņa palūrēja un apspieda žāvas,– Kas noticis?
– Jums jāiet brokastīs tagad, agrāk nekā parasti,– Sieviete paskaidroja, ejot modināt Miu. Māsa miegā pagriezās ar muguru pret istabu.
– Tas viss notiks šodien?
– Jā. Ģērbies.
– Vai Adrians tiešām nevar kaut ko mainīt? Viņš taču ir tajā... padomē?
Sieviete strauji apcirtās. Ugunīgie mati noplīvoja aiz viņas. Lilija stingri palūkojās uz Danti un meitene viņu sadzirdēja.
– Adrians mums nav palīdzējis. Saprati?
– Jā,– Dante nomurmināja. Bija skaidrs, kāpēc elfs iepriekšējā vakarā bija ieradies noslēpies. Kas par sazvērestībām šeit notika?
– Es un Aidens arī drīz iesim,– Lilija piebilda pielaidīgāk,– Puiši jau ir gatavi, pateikšu, lai pagaids jūs. Pamodini māsu.
Brīdī, kad aiz sievietes aizvērās durvis, arī Mia pieslējās sēdus.
– Tu viņu baigi sadusmoji, ne?
– Laikam,– Dante momurmināja un pārvilka pāri galvai plānu džemperi,– Tam, ka mūs izmetīs atpakaļ pie cilvēkiem, ir arī viens labums.
– Divi.
– Nekādu kleitu. Un kas vēl?
– Nekādu dīvainu pudiņu ar taureņu spārnu pulveriem.
– Ko tad?– Dante sastinga. Māsa iespurdzās,– Kaza!– Dante uzsauca un paķēra ķemmi.
– Es to nopietni domāju,– Mia paraustīja plecus,– Vienreiz dzirdēju, kā Kajs stāsta Līram par feju pārtiku.
– Tas ir pretīgi.
– Un to saki tu, kura bērnībā vairāk nekā gadu nodzīvoja pie vampīriem,– Mia iespurdzās,– Ejam!
Kors un Līrs jau gaidīja viņas. Četrotne izgāja lielajā gaitenī, kurā vēl bija pilnīgs klusums. Uz kāpnēm satikuši tikai kādu puisi, kurš palēca malā, ieraugot Danti, viņi tika līdz ēdamzālei bez starpgadījumiem.
Aizņemts bija tikai viens no galdiem – tas, pie kura parasti sēdēja Luisa un viņas kompānija. Šoreiz vilkaču meitenes tur nebija. Pie galda sēdošo sastāvs bija pamainījies.
– Šoreiz neiesim pie viņiem?– Mia piedāvāja, kad viņi devās pie letes.
– Ja pasauks, tad es iešu,– Kors atteica.
– Kas, tu kaut kāds suns esi, ka pēc pieprasījuma jāiet?
– Tur ir tas elfs, kurš vakar bija atnācis,– Lai gan Līrs nepabeidza teikumu, taču visi saprata.
– Ā... Nu labi, tad laikam iesim pie viņiem,– Mia pamāja ar galvu.
Dante, atcerējusies māsas pirmīt teikto, nedroši palūkojās uz pudiņu, kas bija uz viņas šķīvja, tad uz Līru.
– Sīkais?
– Es neesmu sīks.
– Šeit taču nav kaut kādu laumiņu putekļu vai taureņu spārnu miltu?
– Nē, tur ir vienradžu piens,– Līrs nogrozīja acis. Mia iespurdzās.
– Vēl viens iemesls, kāpēc jāiet pie viņiem,– Kors piebilda,– Lai Daneks tev atgādina to, ko viņš vienreiz stāstīja par fejām un melošanu.
– Paga, tātad šeit tiešām ir vienradžu piens?
– Fejas nemelo,– Kors iespurdzās.
– Līrs ir tik pat ļoti feja, cik tu,– Dante aizrādīja.
– Drusku vairāk.
– Vai nav vienalga?– Mia pajautāja, bet pēc brīža klusi nomurmināja,– Laumiņu putekļi.
Dante noignorēja māsu un palūkojās uz vienīgo aizņemto galdu. Kāds pie tā palūkojās uz viņiem un aicinoši pamāja ar galvu. Četrotne devās pie viņiem.
No parastās kompānijas pie galda sēdēja blondie dvīņi Lana un Aleksis, kā arī brāļi Daneks un Kajs. Nebija ne Lumī ar krāsainajām matu šķipsnām, ne klusās vampīres Karlas, nedz arī Luisas. Toties pie galda sēdēja jaunāka gaišmataina meitene, Elisa un elfs Adrians.
– Sēdieties,– Daneks aicināja. Kors momurmināja pateicību.
– Jūs laikam vēl nepazīstat viņu,– Lana ieminējās un norādīja uz jauno meiteni, kura sēdēja viņai blakus,– Tā ir Alisone.
Meitene viegli pasmaidīja. Četrotne nosauca savus vārdus. Šķietami parasts rīts, bet Dante nespēja aizmirst patiesību.
Šie bija viņu draugi, kurus viņi jau pēc pāris stundām vairs neatcerēsies. Še bija tie, kuri viņiem bija palīdzējuši, kamēr viņi bija šeit. Vai draugus vispār bija iespējams aizmirst pavisam?
– Dante, nekas no notiekošā nav tava vaina,– Adrians pēkšni ierunājās. Dante pacēla skatienu.
– Viņi tik un tā atrastu iemeslu, kāpēc jūs nedrīkstat šeit palikt,– Vīrietis turpināja,– Tas varēja notikt ar jebkuru no jums. Es viņiem jau tad, no paša sākuma, teicu, ka jums jāpaliek šeit, lai jūs spētu iemācīties kontrolēt sevi. Tagad jau bija par vēlu.
Nākamos vārdus pārtrauca kluss čīkstiens, atveroties durvīm. Dante palūkojās turp. Nācēji bija tētis un Lilija.
– Man jāiet,– Elfs klusi noteica un piecēlās, lai dotos prom.
– Vai es drīkstu uz atvadām uzlaist gaisā šejieni?– Mia pēc ilgāka klusuma brīža vēlējās noskaidrot.
– Nē,– Aleksis atteica.
– Tu to nemaz nevarētu izdarīt,– Daneks piebilda, bez ierastā entuziastisma.
Dante nopūtās un palūkojās uz pusapēsto pudiņu ar vienradžu pienu. Pēkšņi vairs negribējās ēst. Vēl viena nopūta. Tad viņa aplaizīja sausās lūpas un paņēma karoti.